SIA Vizītkarte

 

Mana cīņa

ĀDOLFS HITLERS

OTRĀ DAĻA

 

Piecpadsmitā nodaļa

 

TIESĪBAS PAŠAIZSARGĀTIES

 

 

Padodoties uzvarētāja žēlastībai 1918. gada novembrī, Vācija uzsāka īstenot tādu politiku, kurai, cik vien cilvēka saprātam iespējams paredzēt, noteikti bija jānoved pie pilnīgas pakļaušanās ienaidniekam. Visi vēstures piemēri liecina, ka gadījumā, ja kāda tauta bez ārkārtīgi svarīga iemesla noliek ieročus, tad vēlāk tā drīzāk būs ar mieru paciest jebkurus apvainojumus un izspiešanu, nekā atkal uzticēt savu likteni ieroču spēkam.

Cilvēciski tas ir saprotams. Ja uzvarētājs ir gudrs, tas pratīs izvirzīt savas prasības zaudētājam pa daļām. Uzvarētājs aprēķinās pareizi: ja jau tam ir darīšana ar tautu, kas zaudējusi vīrišķību, — un tāda ir jebkura uzvarētājam labprātīgi padevusies tauta, — tad vienas vai otras jaunas prasības dēļ tā neiedrošināsies ķerties pie ieročiem. Jo vairāk uzvarētā tauta ir jau padevusies izspiešanai, jo vairāk tā centīsies pārliecināt sevi par to, ka viena jauna izspiešanas gadījuma dēļ nav vērts sacelties, ja jau klusējot ir pārciestas daudz lielākas nelaimes.

Kartāgas bojāeja ir klasisks piemērs, kā lēni tiek izpildīts nāvessods veselai tautai. Tā bija bojāeja, kurā vainojama pati tauta. Šis piemērs var atbaidīt jebkuru analoģiskā situācijā nonākušu tautu.

Nepārspējami labi šī doma uz mūžīgiem laikiem ir formulēta Klauzevica grāmatā "Trīs atziņas".

Klauzevics saka: "Gļēvulīgas pakļaušanās kauna traips nav nomazgājams nekad. Šis indes piliens iesūksies tautas nākamo paaudžu asinīs, tas paralizēs vairāku paaudžu spēku un gribu".

"Pavisam kas cits ir, — Klauzevics turpina, — ja tauta savu neatkarību un brīvību ir zaudējusi asiņainā, bet godpilnā cīņā. Jau pati šī cīņa tad nodrošinās tautas atdzimšanu. Šī cīņa kā varoņdarbs pats par sevi kļūs par to sēklu, kas savulaik dzīs jaunus un kuplus asnus".

Nācija, kurai nav ne goda jūtu, ne rakstura, protams, neuzskatīs par vajadzīgu apgūt šādu mācību. Tās tautas, kas Šādu mācību atceras, vispār nevar tik zemu krist. Tikai tās, kas aizmirst vai negrib to atcerēties, piedzīvo pilnīgu krahu. Tādēļ ari nav ko cerēt, ka pār šādas gļēvulīgas pazemības aizstāvjiem pēkšņi nāks apskaidrība un viņi uzdrošināsies rīkoties citādi. Gluži pretēji, tieši šie cilvēki vienmēr būs ar rokām un kājām pret jauno mācību tik ilgi, kamēr konkrētā tauta būs pilnīgi pieradusi pie verdzības jūga, vai ari parādīsies jauns un labāks spēks, kas spēs satriekt šī nolādētā apspiedēja varu. Pirmajā gadījumā cilvēki pierod un pat vairs nejūtas sevišķi slikti. Gudrs uzvarētājs nereti uztic šādiem bezrakstura cilvēkiem vergu uzrauga amatu, kura tie labprāt uzņemas un attiecībā pret savu tautu pilda vēl nežēlīgāk, kā to darītu svešs, uzvarētāja iecelts nelietis.

Kopš 1918. gada notikumu gaita rāda, cik ļoti izplatītas Vācijā ir veltīgās cerības, ka, labprātīgi pakļaujoties uzvarētājam, mēs panāksim viņa žēlsirdīgāku izturēšanos. Tieši šīs tik izplatītās cerības ārkārtīgi ietekmē mūsu tautas masu politisko noskaņojumu un rīcību. Es uzsveru šo faktu, ja runa ir tieši par plašiem tautas slāņiem, jo vadoņi, protams, rīkojas citu apsvērumu vadīti. Kopš kara beigām valsts likteņu vadība ir ebreju rokās, kuri tagad vairs pat necenšas sevišķi slēpt savu lomu. Ja tas ir tā, tad mums ir darīšana nevis ar kaut kādu kļūdu, bet gan ar pilnīgi apzinātu nodomu pazudināt vācu tautu. Pavērojot mūsu ārpolitikas vadību no šī viedokļa, mēs pārliecināsimies, ka te nav tikai svaidīšanās no vienas puses uz otru, bet gan ļoti pārdomāta, rafinēta un aukstasinīga politika, kas kalpo ebreju pasaules iekarošanas idejām.

Kad Vācija 19. gadsimta sākumā cieta visbriesmīgāko sakāvi, tad pietika septiņu gadu (1806. - 1813.), lai Prūsija atkal celtos kājās, pilna enerģijas un apņēmības cīnīties. Tagad, pēc mūsu sakāves pasaules karā, ir pagājis tikpat ilgs laiks, taču mēs Šos gadus neesam izmantojuši; gluži otrādi, mēs esam ļāvuši vēl vairāk novājināt savu valsti.

Septiņus gadus pēc 1918. gada novembra notikumiem mēs parakstījām Lokāmo līgumu!

Notikumu gaita bija tieši tāda, kāda ir aprakstīta iepriekš: vienreiz parakstījuši apkaunojošu līgumu par pamieru, mēs vairs nespējām rast sevī pietiekami daudz spēka un drosmes, lai pretotos arvien jaunai un jaunai izspiešanai. Taču pretinieki bija pārāk gudri, lai uzreiz prasītu no mums pārāk daudz. Viņi savas prasības ierobežoja tā, lai tās neliktos pārmērīgas un nebūtu jābaidās no tūlītēja sprādziena tautas noskaņojumā. Arī šajā ziņā pretinieka domas vienmēr sakrita ar mūsu valsts vadītāju domām. Viens diktatorisks līgums sekoja otram un ikreiz mēs sevi mierinājām: ja esam uzņēmušies pildīt daudzus citus laupīšanas līgumus, tad nevaram būt pārāk sarūgtināti vienas jaunas izspiešanas dēļ, un tādēļ nav vērts uzsākt pretošanos. Lūk, jums "indes piliens", par kuru runā Klauzevics: vienreiz parādot rakstura trūkumu, mēs pakāpeniski grimstam arvien dziļāk un pazemojamies arvien vairāk. Pirms vienalga kāda jauna lēmuma pieņemšanas vienmēr atsaucamies uz slogu, ko jau esam sev uzvēluši, un nomierināmies. Šis mantojums ir īsts svina gabals, ko tauta velk līdzi un kura dēļ tā tiek pilnīgi nolemta verdzībai.

Vairākus gadus pār Vācijas galvu birst arvien jaunas pavēles par atbruņošanos, patstāvības atņemšanu, reparācijām utt. Galu galā Vācijā ir radies noskaņojums, ka Dauesa plāns ir laime un Lokāmo līgums — panākums. Šajā nelaimē ir rodams tikai viens mierinājums: var apkrāpt cilvēkus, bet nekad nevar piekukuļot debesis. Šis laiks nav guvis Dieva svētību. No tā brīža, kad tauta nostājās uz sevis pazemošanas ceļa, tā netiek vaļā no trūkuma un rūpēm. Mūsu vienīgais uzticamais sabiedrotais pašlaik ir trūkums. Liktenis arī šajā ziņā nav izdarījis izņēmumu, tas dod mums to, ko esam pelnījuši. Mēs nepratām aizstāvēt savu godu, un tagad liktenis mums parāda, ka bez brīvības un patstāvības nav arī maizes rieciena. Cilvēki ir iemācījušies klaigāt, ka vajadzīga maize, bet nāks laiks un viņi iemācīsies kliegt arī par to, ka ir vajadzīga brīvība un neatkarība. Pēc 1918. gada mūsu tautas stāvoklis bija ļoti sūrs un smags. Taču, lai cik rūgti mums arī bija, "sabiedriskā doma" ļoti nežēlīgi vajāja katru, kurš iedrošinājās pareģot to, kas pēc tam notika. Mūsu vadītāji bija vienlīdz nožēlojami un pašpārliecināti. Viņu iedomībai nebija robežu it īpaši tad, kad runa bija par netīkamu pareģotāju atmaskošanu. Papriecājieties par šiem parlamentā salīdušajiem muļķiem, par šiem sedliniekiem un cimdiniekiem (es šeit nerunāju par profesijām, tām šajā gadījumā nav nekādas nozīmes)! Šie politiskie liliputi taču pavisam nopietni rāpjas uz pjedestāla un no turienes pamāca visus vien­kāršos mirstīgos cilvēkus. Turklāt nav nekādas nozīmes, ka šāds "valstsvīrs" jau pēc dažiem mēnešiem būs iekļuvis tādos skandālos, ka ārzemēs visi par viņu smiesies. Visi redz, ka šis "darbinieks" ir galīgi apmaldījies un pats vairs nespēj saskatīt nekādu ceļu, bet nekas netraucē viņam ar augsti paceltu galvu palikt savā vietā. Jo nederīgāki izrādās mūsdienu republikas parlamenta darboņi, jo niknāk tie vajā visus, kas vēl kaut ko gaida un redz viņu "apgaismības" darbības neauglīgumu. It īpaši tiek vajāti tie, kas uzdrošinās pareģot, ka šī darbošanās arī uz priekšu ne pie kā laba nenovedīs. Kad tāds parlamenta triku meistars ir pilnīgi pienaglots pie kauna staba un nevar vairs noslēpt, ka viņa darbība ir pilnīgi izgāzusies, viņš katrā ziņā atradīs tūkstošiem iemeslu savas bezpanākumu darbības attaisnošanai. Tikai vienu gan šāds "valstsvīrs" neatzīs nekad, t.i., to, ka visu nelaimju cēlonis galvenokārt ir viņš pats.

 

* * *

 

1922. - 1923. gada ziemā visiem noteikti vajadzēja saprast, ka Francija arī pēc miera noslēgšanas ar dzelžainu neatlaidību turpinās tiekties uz mērķiem, kurus tā bija izvirzījusi sākumā un pēc Versaļas miera līguma noslēgšanas bija īstenojusi tikai daļēji. Vai gan kāds patiesi noticēs, ka četrarpus gadus Francija ir nesusi vissmagākos upurus un nav žēlojusi savas asinis, lai pēc tam piedzītu noteiktās reparācijas par nodarītajiem zaudējumiem.

Jautājums par Elzasu un Lotringu viens pats nevarēja frančos modināt tādu enerģiju. Ja karojot tika sasprindzināti spēki, tad viņi to darīja tikai tādēļ, ka Elzasas un Lotringas problēma bija tikai tās lielās politiskās programmas daļa, kuru savos karogos raksta Francijas ārpolitiķi. Kas tad šajā lielajā programmā ir galvenais? Ir skaidrs, ka tā ir Vācijas saskaldīšana daudzās mazās valstiņās. Par to arī īstenībā cīnījās šovinistiskā Francija; tas viņai nebūt netraucēja savu tautu pārvērst par starptautiskās ebreju apvienības kalponi.

Francija patiešām arī būtu sasniegusi šo mērķi, ja vien — kā Parīze to sākumā cerēja — visa cīņa notiktu Vācijas teritorijā. Kaut vai uz īsu brīdi iedomāsimies, ka pasaules kara asiņainās kaujas būtu notikušas nevis pie Sommas, nevis Flandrijā, nevis pie Artuā, nevis pie Varšavas un Ivangorodas, Kovno, Rīgas utt., bet gan Vācijā — Rūras baseinā, pie Mainas, Elbas, Hanoveras, Leipcigas, Nirnbergas utt. Mēs būtu spiesti atzīt, ka šajā gadījumā nebūtu izslēgta Vācijas sadrumstalošana. Būtisks ir jautājums, vai mūsu jaunā federatīvā valsts būtu spējusi četrarpus gadus izturēt tādu pārbaudījumu, kāds bija pa spēkam Francijai, kurā ir viens milzīgs centrs — Parīze un centralizācijas tradīcijas gadsimtu garumā. Tas, ka šī milzīgā cīņa notika ārpus tēvzemes robežām, ir mūsu vecās armijas nemirstīgs nopelns un ārkārtīga laime visai Vācijas nākotnei. Esmu stingri pārliecināts, ka, ja viss būtu noticis citādi, mums vairs nebūtu Vācijas, bet būtu tikai saujiņa atsevišķu "vācu valstiņu". Man bieži iedrebas sirds iedomājoties, ka tāda perspektīva bija pilnīgi iespējama. Tikai padomājot, pie kā tas varēja novest, prātā nāk secinājums, ka mūsu kritušo draugu un brāļu asinis tomēr nav lijušas pavisam veltīgi.

Tādējādi Francijas izvirzītais mērķis šajā karā netika īstenots. Tiesa, 1918. gada novembrī Vācija piedzīvoja sagrāvi zibens ātrumā. Tomēr brīdī, kad valsts iekšienē notika katastrofa, vācu armijas vēl arvien atradās naidīgo valstu teritorijā, kas atradās tuvu to vissvarīgākajiem centriem. Francijas pirmās rūpes tobrīd bija ne tik daudz pilnīga Vācijas saskaldīšanas panākšana, kā Francijas un Beļģijas teritorijas ātrāka atbrīvošana no vācu armijām. Tādējādi, beidzoties karam, Parīzes valdība vispirms sāka rūpēties par to, lai vācu armijas tiktu atbruņotas un pēc iespējas ātrāk nosūtītas uz Vāciju. Tikai pēc tam Francijas valdība varēja domāt par karā izvirzīto mērķu sasniegšanu, kuru vārdā arī tika sākta visa šī cīņa. Taču šajā ziņā Francija bija zināmā mērā paralizēta. Anglija savukārt jau tobrīd varēja uzskatīt, ka savus mērķus karā ir sasniegusi pilnīgi. Tā bija panākusi, ka Vācija zaudē savu koloniālo un tirdzniecības varenību un kļūst par otrā ranga valsti. Anglija nebūt nebija ieinteresēta pilnīgi un galīgi iznīcināt Vāciju kā vienotu valsti. Gluži pretēji, Anglija nevarēja nevēlēties, lai Vācijas personā kontinentā tomēr paliktu pietiekami spēcīgs Francijas sāncensis. Tādēļ ari Francijas valdībai ar enerģiskas politikas palīdzību miera laikā nācās censties, lai sasniegtu tos pašus mērķus, kādi bija izvirzīti karā. Lūk, tāpēc ari Klemanso pazi­ņojums, ka miers viņam nozīmē tikai kara turpinājumu, nebija tikai tukši vārdi.

Franči nolēma, ka viņiem ir palicis tikai viens ceļš, t.i., sistemātiski un nelokāmi dot triecienu mūsu valstij ikreiz, kad vien rodas tāda izdevība. Nemitīgi pieprasot pilnīgu Vācijas atbruņošanu, no vienas puses, un izsakot laupītkāras ekonomiskās prasības, no otras puses, Francija sistemātiski grauj mūsu valstisko vienotību. Vācijā pamazām atmirst nacionālā goda jūtas, un uz šī fona gan ekonomiskais jūgs, gan arī mūžīgais trūkums var izraisīt ļoti bīstamas politiskas sekas. Ja šāds politisks jūgs un ekonomiska laupīšana turpinātos 10-20 gadus, tas nenovēršami iznīcinātu pat visstiprāko valsts organismu. Tad Francijas karā nesasniegtais mērķis būtu ticis īstenots šādā veidā.

1922. - 1923. gada ziemā Francijas īstie nodomi bija pilnīgi skaidri. Vācijai bija tikai divas iespējas: vai nu mūsu valsts organisms būs tik izturīgs, ka Francija izlauzīs zobus, vai mēs izšķirsimies par aktīvu pretošanos, izmantosim ļoti pārliecinošu iemeslu, pārorientēsim mūsu valsts kuģi (no kā agri vai vēlu tāpat neizbēgt) un pagriezīsim to tieši pret ienaidnieku. Šī iespēja, protams, nozīmē cīņu uz dzīvību un nāvi. Dzīvību varētu saglabāt tikai tādā gadījumā, ja mums jau iepriekš būtu izdevies izolēt Franciju tādā mērā, ka šis otrs karš vairs nebūtu Vācijas karš pret visu pārējo pasauli, bet gan Vācijas aizsargāšanās pret Franciju kā draudu visai pasaulei.

Tāds ir jautājums. Esmu nelokāmi pārliecināts, ka agri vai vēlu būs tieši šis otrs gadījums. Nekad nenoticēšu, ka Francijas nodomi attiecībā uz mums var mainīties. Nenoticēšu tādēļ, ka šie nodomi galu galā pilnīgi atbilst franču nācijas pašsaglabāšanās interesēm. Ja pats būtu francūzis un Francijas varenība man būtu tikpat dārga, cik svēta man tagad ir Vācijas varenība, es galu galā rīkotos tieši tāpat kā Klemanso. Francija pakāpeniski zaudē savus iedzīvotājus, tā zaudē rases ziņā labākos elementus. Tādos apstākļos izmirstošā franču nācija savu nozīmi zemes virsū var saglabāt tikai tad, ja Francijai izdosies sadrumstalot Vāciju. Francijas ārpolitika var mainīties tūkstošiem reižu, bet galarezultātā tās galvenie ceļi vienmēr vedīs vienā un tajā pašā virzienā: Vācijas sadrumstalošanas plāns nevar nepalikt tās kvēlāko un slēptāko centienu priekšmets. Mūsuprāt, šādos apstākļos būtu pilnīgi aplami domāt, ka patiešām pasīva taktika, kas virzīta vienīgi uz to, lai kaut kā noturētos, nekādos apstākļos ilgi nevar būt lietderīga, ja Francija aktīvi un nelokāmi turpina īstenot savu līniju. Līdz tam laikam, kamēr mūžīgo konfliktu starp Vāciju un Franciju risināsim tikai aizsardzības formā, tas īstenībā nekad netiks atrisināts. Rezultāts būs tikai viens, t.i., ar katru gadsimteni Vācija zaudēs vienu pēc otras arvien jaunas un jaunas pozīcijas. Paraugieties uz izmaiņām, kādas kopš 12. gadsimta notikušas ar mūsu valodas izplatības robežām, un jūs pārliecināsieties, cik grūti ir rēķināties ar panākumiem, ja mūsu nostāja un ievirze jau nesusi mums tik milzīgus zaudējumus.

Ir jāpanāk, lai Vācija pilnīgi un pavisam skaidri saprastu, ka tās dzīvotgriba nedrīkst aprobežoties vienīgi ar pasīvu aizsargāšanos. Jāsaprot, ka mums beidzot ir jāsakopo visi savi spēki aktīvai cīņai pret Franciju, proti, pēdējai un izšķirošai kaujai. Jāpanāk, lai mēs, vācieši, skaidri un precīzi noformulētu lielos galamērķus, kurus centīsimies sasniegt šajā kaujā. Tikai tad mēs patiešām varēsim šo lietu novest līdz galam un izbeigt mūžīgo un neauglīgo cīņu starp Vāciju un Franciju, kas mums maksājusi jau tik daudz upuru. Tas, protams, var notikt tikai ar nosacījumu, ka Francijas iznīcināšanā Vācija saskata tikai līdzekli, kas vēlāk dos vācu tautai iespēju iekarot jaunas teritorijas citā vietā. Pašreiz Eiropā ir tikai 80 miljoni vāciešu! Mūsu ārpolitiku varēs saukt par pareizu tikai tad, ja dažu desmitu gadu laikā Eiropas kontinentā dzīvos ne mazāk par 250 miljoniem vāciešu un turklāt nevis šaurībā kā fabriku kūliji, kas strādā citu valstu labā, bet gan kā zemnieki un strādnieki, kuri viens otru papildina radošā darbā.

1922. gada decembrī Vācijas un Francijas attiecības atkal saasinājās ļoti draudoši. Francija nolēma izmantot jaunu, briesmīgu izspiešanu un, lai to īstenotu, tai ķīlas vietā ievajadzējās sagrābt vēl vairākas vācu teritorijas. Pirms kārtējās ekonomiskās laupīšanas Francijai vajadzēja uz mums izdarīt jaunu politisku spiedienu. Lai būtu vieglāk pakļaut "ietiepīgo" vācu tautu smagākam jūgam, franči uzskatīja par nepiecie­šamu sagrābt vienu no mūsu svarīgākajiem nervu centriem. Rūras baseina sagrābšanas mērķis bija ne tikai pilnīgi sadragāt Vācijas morālo mugurkaulu, bet radīt mums arī tādas saimnieciskas grūtības, kas mudinātu uzņemties jebkuras, pat vissmagākās saistības. Francija bija izvirzījusi uzdevumu — noliekt pie zemes un salauzt Vāciju. Kas notika? Vispirms Vācija saliecās, lai vēlāk salūztu pavisam!

Tajā laikā, kad franči ieņēma Rūras baseinu, liktenis vācu tautai būtībā vēlreiz pasniedza roku, dodot zināmu atdzimšanas iespēju. Pirmajā brīdī Rūras baseina ieņemšana mums šķita ārkārtīgi liela nelaime. Apskatot šo lietu tuvāk, izrādījās, ka šis notikums būtībā slēpj sevī daudzsološu iespēju reiz par visām reizēm pielikt punktu visām vācu tautas ciešanām.

Tad, kad Francija ieņēma Rūras baseinu, pirmo reizi patiesi notika iekšēja Anglijas un Francijas atsvešināšanās.

Šis notikums radīja neapmierinātību ne tikai britu diplomātijas aprindās, kas uz savienību ar Franciju vienmēr bija raudzījušās ar aukstu aprēķinu, bet arī plašos angļu tautas slāņos. Ar šādu pavērsienu sevišķi neapmierinātas bija Anglijas saimnieciskās aprindas. Tās gandrīz necentās slēpt, ka ir ārkārtīgi satrauktas par jauno, pilnīgi neticamo Francijas pozīciju nostiprināšanos kontinentā. Izņemot Rūras baseinu, Francija ieguva Eiropā tādas militārās pozīcijas, kādu agrāk nebija pat pašai Vācijai. Francija ieguva arī tik varenas ekonomiskās pozīcijas, ka tās gandrīz nodrošināja tai monopolstāvokli. Tās rokās tagad bija nonākušas vislielākās ogļu šahtas un dzelzs raktuves Eiropā. Tas Francijai nodrošināja milzīgu varenību, jo visi zināja, ka atšķirībā no Vācijas Francija vienmēr ļoti aktīvi nodarbojās ar ārpolitiku. Kas attiecas uz franču karavīru drošsirdību un varonību, tad pasaules kara laikā Francija atkal bija atgādinājusi visai pasaulei, ka cīnīties tā prot. Pēc tam, kad Francija ieņēma Rūras baseinu, Anglijai noteikti bija jāsajūt, ka visi tās iegūtie panākumi pasaules karā sāk izkūpēt kā dūmi. Izrādījās, ka īstenībā uzvarētājs ir maršals Fošs, nevis britu diplomātija ar visu tai piemītošo darba mīlestību un enerģiju.

Arī Itālijā mainījās noskaņojums, kas attiecībā uz Franciju pēc kara beigām tāpat nebija visai jauks. Tagad nepatikas vietā radās īsts naids. Tuvojās lielais vēsturiskais brīdis, kad agrākie sabiedrotie drīz varēja pārvērsties īstos ienaidniekos. Diemžēl pie mums neatkārtojās tas, ko redzējām Balkānos, kad otrā Balkānu kara laikā pēkšņi tic izrādījās dažādās barikāžu pusēs. Ja te tā nenotika, tad tikai tāpēc, ka Vācijai nebija sava Erivera - pašā, toties bija reihskanclers Kuno.

Rūras sagrābšana pavēra frančiem lielas perspektīvas ne tikai ārpolitikā, bet ari iekšpolitikā. Liela vācu tautas daļa, kura preses ietekmē ticēja, ka Francija vēl arvien ir progresa un brīvības ceļa gājēja, atbrīvojās no šiem maldiem. 1923. gada pavasarī atkārtojās kaut kas līdzīgs 1914. gada jūlija dienām. Visi labi atceramies, ka brīdī, kad sākās karš, no vācu strādnieku galvām pēkšņi izkūpēja sapnis par tautu internacionālo solidaritāti. Visi vēl atceramies, ka toreiz vācu strādnieki nostājās kopīgā ierindā juzdami, ka tikai, saliedējot spēkus, mēs nekļūsim par daudz spēcīgāka ienaidnieka upuri. Kaut kas tamlīdzīgs varēja atkārtoties arī tad, kad franči ieņēma Rūras baseinu.

Kad franči stājās pie savu draudu īstenošanas un iesākumā bikli un piesardzīgi sāka virzīt savus pulkus uz mūsu teritoriju pusi, Vācijai bija pienākusi lielā izšķirošā stunda. Noskaņojums mainījās ļoti ātri. Ja šajā brīdī vācu tauta būtu pratusi šo noskaņojumu pārvērst nopietnā darbībā, tad Rūras baseins varēja kļūt Francijai par to pašu, par ko savulaik Napoleonam kļuva Maskava. Vācijai bija tikai divas iespējas: samierināties ar likteni un pakļauties visām prasībām vai vērst visas Vācijas skatienus uz Rūras kūpošajiem dūmeņiem un kvēlojošajām krāsnīm, iedegt visā tautā kvēlu gribu reiz par visām reizēm pielikt punktu šim kaunam un labāk uzņemties visas pagaidu cīņas šausmas, nekā bezgalīgi ciest mums lemtos šausmīgos triecienus pa padevīgi noliektu muguru.

Toreiz reihskanclera Kuno "nemirstīgais nopelns" ir vēl cita, t.i., trešā ceļa atklāšana. Vācijas buržuāzisko partiju nopelns ir vēl "nemirstīgāks". Tās traucās pa šo ceļu un pasludināja to gandrīz vai par ģeniālu.

Bet vispirms īsumā pakavēsimies pie otrā ceļa.

Ieņemdama Rūras baseinu, Francija uzkrītoši pārkāpa Versaļas līgumu. Līdz ar to Francija nostādīja sevi naidīgā pozīcijā pret daudzām valstīm, kas savulaik bija Versaļas līguma garanti. It sevišķi tas attiecas uz Angliju un Itāliju. Tagad Francija vairs nevarēja rēķināties ar to, ka šīs valstis atbalstīs tās egoistiskā sirojuma mērķus. Francijai neatlika nekas cits, kā riskēt un uzsākto avantūru novest līdz laimīgām beigām, jo Rūras baseina sagrābšana nav nekas cits kā avantūra.

Ja mums Vācijā tolaik būtu bijusi patiesi nacionāla valdība, tai būtu tikai viens ceļš, proti, tas, ko prasa gods. Ir saprotams, ka toreiz nevarējām Francijai izrādīt bruņotu pretošanos. Bet uzsākt sarunas, kad aizmugurē nav nekāda reāla spēka, bija smieklīgi un neauglīgi. Tā kā mums nebija iespēju aktīvi pretoties, tad bija muļķīgi uzskatīt, ka "mēs, lūk, nekādas sarunas neuzsāksim". Taču vēl muļķīgāk bija uzsākt sarunas, ja iepriekš nav izveidots reāls spēks, uz kura balstīties.

Mēs nebūt nesakām, ka toreizējā situācijā varējām novērst Rūras baseina ieņemšanu ar militāru pasākumu palīdzību. Tikai neprātis varētu ieteikt spert šādu soli. Tomēr vienu gan varējām izdarīt: mums vajadzēja izmantot iespaidu, kādu radīja Rūras baseina ieņemšana; kamēr Francija īstenoja savu plānu, mēs varējām un mums vajadzēja, nerēķinoties ar Versaļas aizliegumiem (jo Francija pati bija lauzusi Versaļas līgumu), izveidot militāru spēku, kas vēlāk kalpotu kā reāls arguments mūsu pārstāvju konferencē. No paša sākuma jau bija skaidrs, ka Francijas sagrābtā baseina liktenis agri vai vēlu tiks izšķirts kādā konferencē. Vai tad bija grūti iedomāties, ka mēs uz šādu konferenci varam sūtīt visģeniālākos pārstāvjus, bet viņi vienalga nevarēs neko panākt, ja viņu aizmugurē nestāvēs reāls spēks? Nieka skroderītis nevar mēroties spēkos ar atlētu. Ja mūsu pilnvarotie pārstāvji ierodas konferencē pilnīgi neapbruņoti, ir skaidrs, ka šo sacensību viņi atstās, neguvuši nekādus panākumus. Vai gan par kaunu nav uzskatāmas visas komēdijas, kas tika izspēlētas šajās konferencēs jau kopš 1918. gada? Mūs aicināja uz vienu vai otru konferenci un ņirgājoties lika priekšā jau iepriekš sagatavotus lēmumus. Mums bija ļauts parunāt par šiem lēmumiem, bet visi zināja, ka runas ir veltīgas un galu galā būsim spiesti pakļauties diktētajai gribai. Vai tad šīs visas pasaules acu priekšā spēlētās kaunpilnās komēdijas var saukt par godīgām? Uz šīm konferencēm mēs vienmēr sūtījām viduvējus un pieticīgus pārstāvjus.

Loidam Džordžam bija taisnība, kad viņš rupji un it kā ņirgājoties piezīmēja, ka "vācieši pat neprot izvēlēties sev gudrus vadoņus un pārstāvjus" (šie vārdi attiecās uz mūsu agrāko reihsministru Simonu). Taču jāatzīmē, ka ari tad, ja uz šīm konferencēm būtu sūtījuši īstus ģēnijus, kas būtu neapbruņoti, mēs tik un tā neko nevarētu uzsākt pret mūsu ienaidnieku tēraudcieto gribu.

Bet, ja 1923. gada pavasarī Vācija būtu vēlējusies Rūras baseina ieņemšanu izmantot par ieganstu sava militārā spēka atjaunošanai, tai vispirms vajadzēja likt vācu nācijas rokās garīgos ieročus, t.i., tai sākumā vajadzēja nostiprināt savas tautas gribu un iznīcināt tos, kas sistemātiski demoralizē mūsu nacionālo spēku.

Jebkura doma par patiesu pretošanos Francijai būtu vislielākais neprāts, ja tūlīt pat netiktu uzsākta nesamierināma cīņa pret tiem, kas pirms pieciem gadiem mūsu armijai deva triecienu no aizmugures un neļāva tai cīņu beigt ar uzvaru. Tikai buržuāziskie muļķīši varēja aizdomāties līdz neticamajai idejai, ka marksisms tagad ir ieguvis citu seju un salašņās, kas 1918. gadā pilnīgi aukstasinīgi samina 2 miljonus līķu, 1923. gada pavasarī pēc iesēšanās valdības krēslos pēkšņi ir modusies nacionālā sirdsapziņa utt. Mūsu buržuāzija, lai cik neticami tas arī nebūtu, atbalstīja tieši šo bezjēdzīgo ideju. Pēc tās domām, bijušajiem noziedzniekiem tagad bija jāpārvēršas cīnītājos par Vācijas brīvību!

īstenībā marksistu kungi, protams, to pat nedomāja darīt. Tāpat kā hiēna nekad nepametīs maitu, ari marksists nekad nepārtrauks nodot dzimteni. Parasti šādos gadījumos iebilst, ka daudzi vācu strādnieki savulaik labprāt esot atdevuši dzīvību par Vāciju. Ļoti muļķīgs iebildums! Protams, ka vācu strādnieki to darīja! Taču ne internacionālie marksisti! Ja 1914. gadā vācu strādnieki pēc savas pārliecības būtu bijuši marksisti, mēs karu būtu zaudējuši trīs nedēļu laikā. Tādā gadījumā Vācija jau būtu sagrauta, kad mūsu pirmais kareivis spertu kāju uz svešas zemes. Nē, tas, ka 1914. gadā vācu tauta bija spējīga cīnīties, liecina tikai par to, ka marksisma čūla vēl nebija paspējusi iet dziļumā. Bet Vācijas lieta kļuva arvien ļaunāka un ļaunāka, jo turpmāko mēnešu un gadu laikā vācu strādnieks un vācu kareivis atkal pievērsās marksistiskajiem vadoņiem.

Ja kara sākumā mēs būtu ar indīgām gāzēm noslāpējuši šos 12-15 tūkstošus ebreju vadoņu, kas maitā mūsu tautu, — tāpat kāpēc tam gāzu uzbrukumos frontē aizgāja bojā simtiem un tūkstošiem mūsu labāko dažādu profesiju vācu strādnieku, — tad miljoniem cilvēku lielais upuris kaujas laukos nebūtu bijis veltīgs. Gluži pretēji, ja savlaicīgi būtu likvidēti šie 12 tūkstoši blēžu, varbūt mēs būtu izglābuši veselu miljonu godīgu vāciešu, kuru dzīve nākotnē būtu nesusi Dzimtenei vērtīgus augļus. Taču buržuāziskā "valstiskā gudrība" ari šajā ziņā parādīja sevi jau ierastā gaismā.

Buržuāziskie valsts vadītāji aukstasinīgi, ar aci nepamirkšķinot, sūtīja uz nāves laukiem miljoniem un miljoniem vāciešu, taču nevarēja tikt galā ar 12 —15 tūkstošiem nodevēju, spekulantu, augļotāju un krāpnieku, jo pietrūka dūšas. Viņi uzskatīja šo neliešu dzīvības par nacionālu svētumu vai par kaut ko neaizskaramu. Tiešām nav saprotams, par ko šajā buržuāziskajā pasaulē ir jābrīnās vairāk: par trulumu, vājumu, gļēvulību vai par sen jau sapuvušo "pārliecību". Šo šķiru pats liktenis ir lēmis iznīcībai; tikai ir žēl, ka tā rauj sev līdzi bezdibenī veselu tautu.

1923. gadā varēja atkārtoties 1918. gada situācija.

Lai kādu pretošanās veidu arī neizvēlētos Vācija, vienalga pirmais panākumu priekšnosacījums būtu iznīcināt marksisma indi mūsu tautas organismā. Uzskatu, ka Vācijā jebkuras īsteni nacionālas valdības pats pirmais uzdevums tobrīd bija atrast spēkus, kas būtu iedrošinājušies pieteikt marksismam iznīcinošu karu, un attīrīt šiem spēkiem ceļu. īsti nacionāla valdība nevarēja uzskatīt par savu uzdevumu atkārtot agrāko muļķīgo frāzi par "klusumu un mieru" tādā brīdī, kad ārējais ienaidnieks dod tēvzemei iznīcinošu triecienu, bet iekšējais ienaidnieks uz katra soļa turpina graujošo darbību zemes iekšienē. Nē, īsti nacionāla valdība tādā situācijā būtu meklējusi nekārtību un nemieru, lai tikai nemierīgajos apstākļos tauta patiešām varētu pilnīgi un galīgi izrēķināties ar saviem nāvīgajiem marksistiskajiem ienaidniekiem. Ja valdība to neizdarīja, tad jebkura doma par kaut kādu pretošanos nozīmēja vistīrāko neprātu.

Noslēgt rēķinus, kuriem ir patiesi vēsturiska vispasaules nozīme, protams, nav iespējams, izmantojot shēmu, ko izstrādājuši mūsu slepenpadomnieki vai vecie sausiņi, kas sēž ministru krēslos. Tādas lietas ir paveicamas tikai un vienīgi cīņā, jo cīņa ir mūžīgais mūsu dzīves likums. Vācijai vajadzēja apzināties, ka arī visasiņainākajos pilsoņu karos bieži vien dzimst vesels, tēraudciets tautas organisms, bet mākslīgi lolots miers noved pie pūšanas un ļaundabīga sairuma. Tautas liktenis nav risināms ar "smalkiem" cimdiem rokās. 1923. gadā galvenais uzdevums bija visbrutālākajā veidā nožņaugt marksisma hidru, kas sistemātiski saēda tautas spēkus. Ja tas būtu izdevies, tikai tad un vienīgi tad varētu teikt, ka gatavošanās izrādīt aktīvu pretošanos Francijai patiesi var dot kādu labumu.

Toreiz veltīgi centos pārliecināt vismaz tā saucamās nacionālās aprindas par stāvokļa nopietnību; un ja mēs atkārtosim 1914. gada kļūdas, atkārtosies arī 1918. gada atrisinājums. Es veltīgi strīdējos līdz aizsmakumam. Lūdzos, lai mums tiktu dota iespēja atklāti cīnīties ar marksistiem un attīrīt ceļu. Visi, ieskaitot toreizējo bruņoto spēku šefu, izlikās, it kā zinātu citu, labāku ceļu. Pēc neilga laika viņi, protams, nonāca kapitulācijas priekšā; tā bija visbriesmīgākā kapitulācija, kāda nekad nav bijusi.

Ar visām dvēseles stīgām toreiz sapratu, ka vācu buržuāzijas misija ir beigusies, un tā vairs nav spējīga atrisināt nevienu lielu uzdevumu. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka visas šīs buržuāziskās partijas runā pretī marksismam tikai konkurences apsvērumu dēļ, bet īstenībā nevēlas marksismu iznīcināt. Iekšēji tās jau sen ir samierinājušās ar domu, ka tēvzeme ir mirusi. Viņu darbību vadīja tikai viena vēlēšanās, t.i., saglabāt savu vietu pie bēru galda. Tikai tādēļ tās vēl bija spējīgas "cīnīties".

Man atklāti jāatzīst, ka tieši šajā laikā sāku dziļi un patiesi cienīt to lielo cilvēku, kas karsti mīlēdams savu tautu, nesamierinājās ar Itālijas iekšējiem ienaidniekiem, bet nolēma panākt un panāca, lai šis ienaidnieks tiktu iznīcināts ar visiem iespējamajiem līdzekļiem un visos iespējamos veidos. Musolīni ir iekarojis sev izcilu vietu cilvēces vislielāko garu vidū un ir panācis to tieši ar savu apņēmību nedalīt varu ar marksistiem Itālijā. Iznīcinot internacionālismu, Musolīni paglāba savu tēvzemi no marksisma briesmām. Cik nožēlojami gan ir mūsu valstiskie punduri salīdzinājumā ar šo patiešām lielo valstsvīru!

Cik pretīgi ir dzirdēt, kā šīs politiskās nulles rupji un neaudzināti izturas pret cilvēku, kurš stāv tūkstošreiz augstāk par viņiem! Cik sāpīgi ir apzināties, ka tas notiek valstī, kuras priekšgalā vēl pirms pusgadsimta bija tāds vadonis kā Bismarks!

Šāda buržuāzijas noskaņojuma dēļ un tāpēc, ka valdība nolēma saudzēt marksistus, jebkādas aktīvas pretošanās liktenis 1923. gadā Rūras baseinā bija jau iepriekš izlemts. Cīnīties pret Franciju, ja mūsu pašu rindās atradās nāvīgi ienaidnieki, būtu vislielākais neprāts. Demonstratīvā cīņa, kāda toreiz notika, bija vistīrākā acu apmānīšana. Tai tikai vajadzēja nedaudz izdabāt nacionālistiskajiem elementiem Vācijā, nomierināt "verdošo tautas dvēseli" un vienkārši apmānīt mazpieredzējušos cilvēkus. Ja šie kungi patiešām būtu ticējuši tam, ko viņi dara, tie nevarētu nesaprast, ka tautas spēks vispirms slēpjas nevis ieročos, bet gan cīņas gribā; pirms ārējo ienaidnieku uzvaras jāiznīcina iekšējais ienaidnieks. Citādi būs posts tautai, kas nav izcīnījusi uzvaru jau pirmajā kaujā. Ja iekšējais ienaidnieks nav iznīcināts, tad, tiklīdz pie apvāršņa parādīsies pirmie iespējamās sakāves vēstneši šajā cīņā, iekšējais ienaidnieks pacels galvu, demoralizēs mūsu spēku un palīdzēs ārējam ienaidniekam sakaut mūs pilnīgi.

Jau 1923. gada pavasari bija pilnīgi skaidrs, ar ko tas viss beigsies. Lai mums nestāsta, ka iespēja gūt militārus panākumus cīņā ar Franciju bija ļoti apšaubāma. Ja Vācijas pacēlums un mūsu uzstāšanos pret Rūras baseina sagrābšanu nodrošinātu vienīgi marksisma iznīcināšanu Vācijas iekšienē, arī tad varētu teikt, ka panākumi ir mūsu pusē. Ja Vācija būtu atbrīvota no šiem nāvīgajiem ienaidniekiem, kas apdraud tās pastāvēšanu un nākotni, tā būtu kļuvusi par spēku, kuru nevarētu nožņaugt neviens pasaulē. Tajā dienā, kad Vācija salauzīs marksistus, tā patiešām uz visiem laikiem nometīs savas važas. Vēl nekad vēsturē ienaidnieks nav mūs uzvarējis ar saviem spēkiem, vienmēr mēs gājām bojā pašu grēku dēļ un mūsu rindās stāvošo ienaidnieku noziedzīgās rīcības dēļ.

Toreizējā Vācijas valdība neatrada sevī spēku pat šim varonīgajam darbam. No tā neizbēgami izrietēja tas, ka nācās iet pa pirmo ceļu, t.i., ļaut visam iet savu gaitu un neuzsākt neko.

Turklāt tajā brīdī debesis mūsu tautai vēl dāvāja "lielu" valstsvīru — Kuno kungu. Ne šī cilvēka profesija, ne arī viņa iedzimtās īpašības nebija piemērotas valstsvīra vai politiķa darbībai. Tas bija pilnīgi nejaušs cilvēks, kas izrādījās noderīgs tikai noteiktu nodomu īstenošanai. Būtībā viņš bija vienkāršs komersants. Taču tieši šis apstāklis Vācijai maksāja īpaši dārgi, jo minētais tirgoņu politikānis arī lielās politikas jautājumus risināja no komercuzņēmuma pozīcijām.

Francija ir ieņēmusi Rūras baseinu. Ar ko bagāts ir šis baseins? Ar oglēm! Tātad Francija ieņēma Rūras baseinu ogļu dēļ. Tā sprieda šis "valstsvīrs". Un, lūk, Kuno kungam radās "ģeniāla" doma organizēt streiku, lai franči nevarētu dabūt ogles. Kuno nosprieda, ka visi franču uzņēmumi tādējādi kļūs nerentabli; un kādā jaukā dienā paši franči atstās Rūras baseinu mums. Tāds aptuveni bija šī "izcilā nacionāļa", "valstsvīra" domu gājiens, kad viņš toreiz Štutgartē un vairākās citās vietās uzrunāja "savu tautu". Turklāt tauta ar laimīgu sejas izteiksmi klausījās sava "vadoņa" dziļdomīgajos atklājumos.

Taču, lai organizētu streiku, protams, bija jādodas pie marksistiem, jo streikā vajadzēja piedalīties strādniekiem. Ja jau tas ir tā, tad jāizveido vienota strādnieku un pārējo vāciešu fronte. Bet strādnieks tāda buržuāziska valstsvīra acīs vienmēr nozīmē to pašu, ko nozīme marksists. Vajadzēja tikai redzēt, cik sajūsminātas bija buržuāzisko politiķu fizionomijas, kad viņi klausījās "vadoņa" ģeniālajā lozungā. Kuno viņu acīs kļuva par liela mēroga nacionālo darbinieku, gandrīz par ģēniju. Beidzot viņi bija ieguvuši tādu "vadoni", kādu visu laiku bija meklējuši! Tilts pie marksistiem bija uzcelts, "nacionālie" blēži ērti varēja uzvilkt patriotisma tērpu, īstenībā sniedzot roku starptautiskajiem tēvzemes nodevējiem.

Marksistu kungi, protams, labprāt atbalstīja tādu taktiku. Kuno kungam marksisti bija vajadzīgi, lai varētu izveidot savu "vienoto fronti", bet marksistu vadoņiem Kuno kungs bija nepieciešams, lai dabūtu naudu. Tādēļ arī abas puses varēja būt apmierinātas. Kuno kungs dabūja savu "vienoto fronti", kurā apvienojās nacionālie pļāpātāji, no vienas puses, un antinacionālie krāpnieki, no otras puses. Internacionālie krāpnieki tagad uz valsts rēķina varēja pildīt nacionālās saimniecības graušanas "augsto" misiju, saņemot speciālu atlīdzību no valsts kases. Ideju glābt nāciju ar samaksāta vispārējā streika palīdzību patiešām var saukt par nemirstīgu. Vēl nemirstīgāks bija šis lozungs, kuru visi uzņēma ar entuziasmu, ari tie, kuri pret politiku izturējās kā visvienaldzīgākie tumsoņas.

Tas, ka tautu nevar atsvabināt ar lūgšanām un zemošanos, vispārējos vilcienos ir vairāk vai mazāk zināms. To, ka tautu nevar atsvabināt arī ar bezdarbīgu streiku, Kuno kungam vēl vajadzēja pierādīt ar speciāla vēsturiska piemēra palīdzību. Ja tā vietā, lai aicinātu uz samaksātu streiku, Kuno kungs būtu aicinājis vāciešus nācijas labā nostrādāt dažas virsstundas, visa šī krāpšanās ar "vienoto fronti" jau trešajā dienā būtu izkūpējusi kā dūmi. Tautas kļūst brīvas, nevis sēžot bezdarbībā, bet gan nesot smagus upurus.

Tāda pasīva pretošanās, protams, ilgi nevarēja turpināties. Tikai tāds cilvēks, kam militārās lietas ir pilnīgi svešas, varēja iedomāties, ka šādi smieklīgi līdzekļi var piespiest aiziet okupantu armiju. Un kāda gan cita nozīme īstenībā varēja būt tādai "akcijai", kas izmaksāja miljonus un sagrāva valsts naudas sistēmas pamatus?

Kad franči pārliecinājās, ka visa vāciešu pretošanās aprobežojas tikai ar šiem smieklīgajiem pasākumiem, tie pilnīgi nomierinājās un sāka iekārtoties Rūras baseinā kā savās mājās. Savulaik paši bijām frančiem parādījuši, kā nomierināt okupēto teritoriju civilos iedzīvotājus, ja tie sāk okupācijas varai radīt nopietnas nepatikšanas. Mēs taču pirms deviņiem gadiem ļoti ātri tikām galā ar beļģu partizāņu bandām un diezgan viegli pārliecinājām Beļģijas civilos iedzīvotājus, ka vācu okupācijas armijas klātbūtnē ir ļoti bīstami saistīties ar partizāņiem. Ja šī izdaudzinātā pasīvā pretošanās Francijai šķistu kaut mazliet bīstama, tās okupācijas armijas dažu dienu laikā varētu pielikt drausmīgu punktu visam šim bērnišķīgajam pasākumam.

Šķiet, ka vispirms būtu sev jāuzdod jautājums: ko darīsim, ja mūsu pasīvā pretošanās patiešām satrauks pretinieka nervus un tas nolems uzsākt asiņainu fizisku izrēķināšanos? Vai mēs turpināsim pretoties? Ja turpināsim, mums tā vai citādi jābūt drosmīgiem, lai pakļautu sevi ārkārtēji smagai un asiņainai vajāšanai. Mēs nonāktu turpat, kur būtu nokļuvuši, ja būtu aktīvi pretojušies, t.i., pie aktīvas cīņas. Lai kāda arī nebūtu šī pasīvā pretošanās, iekšējo jēgu tā iegūst tikai tad, ja ir apņēmība, ka nepieciešamības gadījumā jāuzsāk atklāta cīņa vai vismaz slēpts partizāņu karš. Lai tāda cīņa būtu nopietna, jābūt pārliecībai, ka panākumi ir iespējami. Aplenkts cietoksnis, kas zaudējis cerību padzīt aplencējus, jau ir tikpat kā padošanās ienaidniekam; tas ir it sevišķi tad, ja pretinieks sola aplenktos atstāt dzīvus. Tad aplenktie šai ēsmai vienmēr dos priekšroku nāves priekšā, kas viņus gaidītu, ja pretošanās turpinātos. Vajag tikai ienaidnieka aplenktajam cietoksnim atņemt ticību, ka tam kāds nāks palīgā un atbrīvos, lai aplenkto spēks jau būtu salauzts. Lūk, tādēļ Rūras baseinā pasīvā pretošanās varēja būt veiksmīga un tai vispār varēja būt kaut kāda jēga tikai tajā gadījumā, ja vienlaikus būtu gatavojuši aktīvās cīņas fronti. Šajā gadījumā vācu tauta būtu varējusi darīt brīnumus. Ja katrs vācietis okupētajā teritorijā zinātu, ka Dzimtene formē 80 līdz 100 divīziju lielu armiju, tad franču okupācijas karaspēka ceļš tiešām nebūtu rozēm kaisīts. Cilvēks ir spējīgs uz upuriem tikai tad, ja patiešām var gaidīt panākumus, nevis tad, ja upuru bezmērķīgums ir acīm redzams.

Mūsu priekšā bija klasisks gadījums, kad mums, nacionālsociālistiem, vajadzēja visenerģiskākajā veidā iestāties pret tamlīdzīgu nacionālo lozungu. Mēs izpildījām savu pienākumu. Tajos mēnešos man bija jāpārcieš tādu cilvēku daudzi uzbrukumi, kuru nacionālā pārliecība bija viens vienīgs muļķības un tukšu frāžu sajaukums. Visi šie kungi klaigāja tikai tāpēc, ka jutās droši un pacilāti. Viņi apzinājās, ka toreizējā situācijā patriotiski klaigāt nav bīstami. Šo nožēlojamo vienoto fronti uzskatīju par smieklīgu nejēdzību. Vēsture parādīja, ka man bija taisnība.

Kad arodbiedrību kases bija pilnas ar Kuno kunga dāvāto naudu un pasīvā pretošanās bija sasniegusi to robežu, aiz kuras vajadzēja izšķirties un no vienkāršas nekā nedarīšanas pāriet aktīvā uzbrukumā, sarkanās hiēnas pēkšņi pameta nacionālo aunu baru un vēlreiz parādīja, kas tās ir īstenībā. Apkaunotais Kuno kungs atgriezās pie saviem tirdzniecības kuģiem, bet Vācija saņēma vēl vienu vērtīgu mācību un zaudēja vēl vienu lielu cerību.

Līdz pat vasaras beigām daudzi mūsu virsnieki (katrā ziņā ne tie sliktākie) sava sirdī vēl neticēja, ka visam šim pasākumam var būt tik apkaunojošs iznākums. Visi viņi cerēja, ka, ja jau nedrīkst atklāti bruņoties, tad Vācija vismaz klusībā izdarīs visu, lai sagatavotos un šo jauno Francijas uzbrukumu pārvērstu par Vācijas vēstures pagrieziena punktu. Mūsu rindās ari bija pietiekami daudz cilvēku, kuri vēl arvien cerēja vismaz uz armiju. Šī pārliecība bija tik noturīga, ka diezgan ievērojami ietekmēja lielas mūsu jaunatnes daļas uzvedību un it īpaši darbību.

Tad pienāca apkaunojošais sagrāves brīdis. Tagad visi pārliecinājās, ka miljardi marku ir izsviesti veltīgi un tūkstošiem jauno vāciešu, kas bija muļķīgi ticējuši valsts vadītāju solījumiem, ir veltīgi aizgājuši bojā. Drausmīgi apkaunojošā katastrofa radīja sašutuma vilni nelaimīgajā tautā, kas beidzot bija pārliecinājusies, ka ir nodota. Tieši tolaik miljonos cilvēku prātu nobrieda stingra pārliecība, ka stāvokli var glābt tikai radikāla visas valdošās sistēmas likvidēšana.

Toreiz visi ļoti skaidri redzēja nekaunīgo Dzimtenes interešu nodevību; turklāt kļuva arī skaidrs, ka izveidojies ekonomiskais stāvoklis mūsu tautu nenovēršami ir nolēmis lēnai bada nāvei. Situācija bija tā nobriedusi, kā vēl nekad. Tā prasīja tieši radikālu jautājuma risinājumu. Visiem bija skaidrs, ka mūsdienu Vācijas valsts ir sabradājusi jebkuru ticību visam, kas ir svēts; tā ir piesmējusi savu pilsoņu tiesības un piekrāpusi miljoniem visuzticamāko dēlu, tajā pašā laikā nozagdama citiem miljoniem pilsoņu viņu pēdējo grasi. Visiem bija skaidrs, ka tāda valsts nevar rēķināties ne ar ko citu, kā tikai ar savu pilsoņu naidu. Šis ienaids, kas bija uzkrājies pret tautas pazudinātājiem, lauzās uz āru. Vislabāk var aprakstīt toreizējo noskaņojumu, citējot manas 1924. gada pavasarī lielajā tiesas procesā teiktās runas noslēguma fragmentu:

"Mēs pilnīgi mierīgi uzņemam spriedumu, ko pieņēmuši mūsu pašreizējās valsts tiesneši. Nav vairs tālu tas laiks, kad vēsture, šī augstākā taisnīguma un īstas patiesības dieviete, ar smaidu sejā saplēsīs jūsu spriedumu un uzskatīs mūs par pilnīgi un absolūti attaisnotiem."

Bet vēsture ari sauks pie tiesas tos, kas pašreiz ir pie varas un izmanto to, lai mīdītu kājām likumus un tiesības, tā sauks pie tiesas tos, kas noveduši mūsu tautu bezdibeņa malā, kā ari tos, kas Dzimtenes nelaimes stundā sava personīgā "es" intereses nostāda pāri sabiedrības dzīvei.

Šeit neiztirzāšu notikumus, kas noveda pie 1923. gada 8. novembra un iepriekš noteica notikumu iznākumu. To nedaru tādēļ, ka nesaskatu no tā nekādu labumu nākotnē un uzskatu par pilnīgi bezmērķīgu pašreiz. Kādēļ uzplēst šis sadzijušās brūces? Kādēļ gan uz visiem laikiem piekalt pie kauna staba cilvēkus, kas savas sirds dziļumos varbūt mīl savu tautu, taču nesaprata mūs un kļūdījās, nenostādamies ar mums uz viena ceļa!

Mūsu Dzimtenes kopīgās un milzīgās nelaimes priekšā nevēlos apvainot tos, kas reiz varbūt tomēr piesliesies vienotajai vāciešu frontei un pierādīs, ka ir īsti vācu tautas dēli. Jo es zinu, ka pienāks laiks, kad pat tie, kas pret mums tajās dienās izturējās naidīgi, godprātīgi nolieks galvas to mūsu draugu piemiņas priekšā, kas ziedoja dzīvību mūsu tēvzemes interesēs.

Sava sacerējuma pirmo daļu veltīju sešpadsmit kritušiem varoņiem. Otrās daļas beigās es vēlreiz gribu atgādināt šo izcilo cilvēku tēlus un pateikt visiem mūsu kustības piekritējiem un cīnītājiem, ka viņiem ir jāiet šo varoņu pēdās, kas ziedoja sevi, pilnīgi apzinoties mūsu mērķu diženumu. Šie varoņi ir piemērs visiem svārstīgajiem, visiem, kas zaudē­juši spēkus; viņu paveiktais sauc katru no mums izpildīt savu pienākumu, tāpat kā šie cīnītāji prata izpildīt savu pienākumu līdz galam. Šiem varoņiem pieskaitu arī kādu ļoti labu cilvēku, kas mūsu tautas atdzim­šanas lietai kalpoja kā dzejnieks, domātājs un arī kā cīnītājs. Viņa vārds ir Dītrihs Ekarts.

 

 

SIA Vizītkarte 2010 visas tiesības aizsargātas

Dizains: Template World