Meinkampfgeita
PĒTERIS LAUVA
VAI TAMDĒĻ BIJ' PĒRKONAM
DAUGAVU RAKT?...
Globalizētais eksperiments – jaunas kārtības iedibināšana Eiropā un pasaulē, ko varmācīgi īstenoja Ādolfa Hitlera Vācijas nacistu melīgā un noziedzīgā nacionālsociālistiskās partijas diktatūra, atnesa postu ne tikai Vācijai, bet arī tās okupētajām valstīm, visai pasaulei un kļuva par Otrā pasaules kara cēloni.
Tāda paša apjoma eksperiments, kas tikpat lielā mērā sekmēja Otrā pasaules kara izraisīšanu, bija Josifa Staļina melīgā un noziedzīgā padomju Krievijas lielinieku VK(b)P (Viskrievijas komunistiskās boļševiku partijas), vēlākajos gados PSKP (Padomju Savienības Komunistiskās Partijas) diktatūra, kas cīnījās par komunisma uzvaru Eiropā un visā pasaulē. Arī šis globalizētais eksperiments atnesa postu Krievijai, tās okupētajām valstīm un visai pasaulei.
Posts un milzīgie zaudējumi, kurus Baltijas valstīm radīja Viskrievijas komunistiskās (boļševiku) partijas un vēlāk Padomju Savienības komunistiskās partijas noziedzīgais režīms, kā arī Vācijas Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas noziedzīgais režīms, vēl nav visā pilnībā izvērtēts ne Eiropā, ne pasaulē kopumā.
Patlaban milzīgu lomu spēlē tie demokrātiskie spēki, kas cenšas pārvarēt šo divu globalizēto, noziedzīgo eksperimentu negatīvās sociālās un ekonomiskās sekas. Man šķiet, ka šo seku dokumentēšanai un pārvarēšanai būs veltīta vismaz puse no divdesmit pirmā gadsimta.
Protams, tas ir neizbēgams un objektīvs process, kas no tā dalībniekiem prasīs un prasa milzīgu toleranci, intelektu un taisnīguma izjūtu. Tajā pašā laikā pats Otrā pasaules kara process bija saistīts ar milzīgu neiecietību un netaisnību. Tas bija process, kas vieniem cilvēkiem atnesa laimi, bet citiem – drausmīgu nelaimi.
Manuprāt, tas turpināsies tik ilgi, kamēr nebūs sasniegts izlīgums starp bijušajiem cīnītājiem, t.i., izlīgums starp nacistu un lielinieku totalitāro režīmu dalībniekiem, šo režīmu atbalstītājiem un antinacistiskās koalīcijas dalībniekiem.
Domāju, ka šis process var ieilgt vismaz tik ilgi, kamēr nebūs nomiruši bijušie nacisti un bijušie padomju lielinieki, šo abu totalitāro režīmu dalībnieki un atbalstītāji un nebūs izaugusi jaunā, demokrātiskā Baltijas un pasaules progresīvo valstu iedzīvotāju audze.
Nobeidzot savu pagājības apceri, es nekādā gadījumā nevēlētos būt tikpat optimistisks, drosmīgs un apķērīgs kā viens valstī plaši pazīstams profesors, lai gan viņa cerību ceļu uz katarsi es atbalstu.
Otrā pasaules kara traģēdijas morālo risinājumu pagaidām ar to nesaistu, kā arī problēmu nevienkāršoju nevienai no bijušo karotāju pusēm.
Bijušo karotāju puses, karā vardarbīgi iesaistīto puses ir samērā daudzas, tās ir daudzplākšņainas no morāļu un ētiku viedokļa, kas arī pēc būtības visas savā starpā karoja un cīnījās.
Karojošās puses un savā starpā karojošās morāles un ētikas veidojās atbilstoši karojošajām koalīcijām un antikoalīcijām. Tāpēc Otrā pasaules kara problēma ir daudz dziļāka un plākšņaināka, tā diemžēl neaprobežojas tikai ar karu starp nacismu un antinacistisko koalīciju.
Esmu pārliecināts, ka pašattīrīšanās jāsāk ar to, ka katrs slepkava, kas ir slepkavojis nevainīgus, karā neiesaistītus cilvēkus, ir tiesājams, vienalga, ar kādas varas pavēli viņš to ir darījis. Kad abu noziedzīgo režīmu (lielinieku un nacistiskie) slepkavas un šo režīmu «atbalstītāji», kas saistīti ar noziegumiem pret cilvēci, būs saukti pie taisnīgās tiesas, kad visu karojošo pušu dalībnieki un līdzgaitnieki savas vainas būs izvērtējuši un nožēlojuši, no saviem noziedzīgajiem režīmiem vismaz morāli norobežojušies, tad arī būs pamatā izvērtētas visas galvenās Otrā pasaules kara traģēdijas.
Tad arī Latvijā varēs uzsākties īstenā tautas integrācija. Tā nav ne vienkāršota, ne tuva nākotne, bet uz to ir jātiecas katram kaut cik godprātīgam un labas gribas cilvēkam. Spriežu, ka, nodzīvojot divdesmit pirmo gadsimtu pēc Kristus dzimšanas, mēs tiešām kļūsim par vienotu un saliedētu tautu Eiropas demokrātisko tautu saimē.
Lai tas notiktu, ir nepieciešams laiks un godprātīga pašattīrīšanās gan latvietim, gan lietuvietim, gan igaunim, gan ebrejam, gan krievam, gan vācietim, gan jebkurai citai uz šīs zemes dzīvojošai nācijai un tautai, kas bija tieši vai pastarpināti iesaistītas Otrajā pasaules karā – šai globalizētajā cilvēces asinspirtī.
Runāt par piedošanu, manuprāt, ir pāragri, ja vispār par to cilvēki var atļauties runāt. Tā ir pārāk privāta un ētiska lieta pēc tik drausmīgas traģēdijas, kāds bija Otrais pasaules karš.
Mēs šodien zinām, ka ebreji zaudēja 6 miljonus, tajā skaitā galvenokārt civiliedzīvotājus, kas bija nacisma holokausta upuri.
Bet kur paliek Otrā pasaules kara īstenā nāves statistikas bilance – iznīcinātie civiliedzīvotāji un karavīri Padomju Savienības okupēto (inkorporēto) valstu teritorijās un Sibīrijā 1940. – 1945. gados un pēckara periodā? Par tām nāvēm un sakropļotajiem dzīves stāstiem, manuprāt, vismaz morāli ir jāatbild ne tikai nacistiem, bet arī lieliniekiem (boļševikiem) – PSKP melīgā un noziedzīgā totalitārā režīma aktīviem dalībniekiem un atbalstītājiem, padomju genocīda īstenotājiem bijušajā Padomju Savienībā, - ļaunuma impērijas iespaidu zonā.
Tā arī ir prātu stindzinoša statistika. Šī statistika nav nopietni skārta un izvērtēta. Šobrīd ir nedaudz izvērtēts tikai nacisma holokausts pret ebrejiem, bet arī tas vēl arvien ir nepietiekami izvērtēts. Tas ir tikai pirmais solis uz izlīdzināšanos. Par piedošanu te vispār nevar būt ne runas, jo holokaustā un padomju genocīdā tika iznīcināti un nomocīti arī daudzi miljoni civilo iedzīvotāju, tajā skaitā bērni un sirmgalvji.
Līdz galam nesakārtota paliek karojošo pušu karavīru nāves statistika. Daļa karavīru vēl arvien nav pienācīgi apglabāti, un viņu kapi un mirstīgās atliekas ir un paliek apgānītas. Karavīri abās karojošajās pusēs, pirmkārt, ir divu noziedzīgu režīmu − nacionālsociālisma un boļševisma upuri un, otrkārt, antinacistiskās koalīcijas karavīri, kas krituši cīņā pret nacismu un boļševismu, treškārt viņi visi bija un ir piederīgi tradicionālajām ticīgo konfesijām.
Tās ir tikai dažas plāksnes statistiskas jomā, ētikas un morāles jomās, kas sakārtojamas, lai apzinātu Otrā pasaules kara traģēdijas īstenos apjomus. Pēc tam varētu cerēt uz morālo novērtējumu, morālo nožēlu un izlīdzināšanos, par ko runā profesors Mavriks Vulfsons, par ko savā grāmatā «Saulespuķe» raksta Simons Vīzentāla kungs, ko saka šīs grāmatas sakarā ir sacījuši vairāk kā piecdesmit pasaulē pazīstami izcili sabiedriskie darbinieki un zinātnieki, – Simona Vīzentāla organizētā simpozija dalībnieki.
Jāņem vērā, ka visas karotāju puses pamatā ir mirušas vai tuvākajos gados aizies nebūtībā.
Traģēdijas apzināšanu pašreiz veic jau trešā cilvēku paaudze, kas pati šo karu nepiedzīvoja. Šis darbs ir jādara tāpēc, lai nacisma holokausts un «boļševisma genocīds – baigais 1940.,1941. gads, 1946. gads un 1949.gads» vai kāds cits šausmu gads vai šausmu gadi vairs cilvēces vēsturē neatkārtotos nekad un nekādās izpausmēs.
Ar lielu interesi izlasīju laikraksta «Diena» 2000. gada 1. jūnija numuru. Šai ceturtdienas laikraksta numurā bija ievietota profesora Heinriha Stroda publikācija «Viena pagātne, viena šodiena, viena nākotne visiem». Samērā interesants ir publikācijas moto: «Viena no Latvijas attīstības problēmām trešajā gadu tūkstotī ir vispārēja Latvijas iedzīvotāju saprašanās un piedošanas dimensiju meklēšana un iegūšana».
Publikācijā «ir runa par samierināšanos (piedošanu) un atmiņu (vēsturi) cilvēku līmenī. Politiskā piedošana nav iespējama, ja nav rasta vēsturiskā piedošana.»
Tālāk publikācijas autors raksta, ka «Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa ir kristieši, kuru reliģijas pamatā ir mīlestība (piemēram, iepretī taisnībai un patiesībai islamā). Šis kristietības princips izslēdz domāšanas un darbības fundamentālismu un veido sarunas spējīgu sabiedrību. Vēsture pierādījusi, ka cilvēks ir spējīgs uz pārkāpumu, bet nākotnei jāpierāda, vai cilvēks ir spējīgs uz mieru. Vai katra paaudze un tauta grib veikt un atkārtot savu pieredzi?
Bez noziegumu nožēlošanas ne cilvēkam, ne tautai nevar būt runas par pozitīvu attīstību, sevišķi bijušajām valdītājtautām, valdītājgrupām, valdītājpersonām».
Protams, nevaru piekrist profesoram Stroda kungam, ka ... "Globalizācijas periodā nevar būt konkurentu, bet visiem Latvijā jābūt partneriem. Jāvalda vainas apziņai un piedošanai nākotnes vārdā".
Visumā profesora Stroda publikācija domājošam cilvēkam, kristietim un ne tikai kristietim vien atklāj svaigu un konstruktīvu pieeju samērā vecai un Latvijas sabiedrībā sasāpējušai problēmai.
Protams, valdītājtautām, valdītājgrupām, valdītājpersonām un kalptautām, kalpgrupām, kalppersonām, to lokālajās «ideoloģijās» ir daudz kas patapināts, kompilēts no tradicionālajām ticīgo cilvēku konfesijām. Tāpēc šīs lokālās «maldu ticības» (piemēram, komunisms, nacionālsociālisms) no pirmā acu uzmetiena, un ne tikai no tā vien, atsevišķās to sastāvdaļās cilvēku apziņā bija samērā pieņemamas, (kaut vai maldu mītu sakarībās).
Šī mana nelielā piezīme nekādā gadījumā nemazina publikācijas aktualitāti un vērtību mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Domāju, ka profesors Heinrihs Strods, tāpat kā profesors Mavriks Vulfsons ir centušies atvērt sabiedrībai tīru lapaspusi godīgam dialogam par Latvijas pagātni, tagadni un nākotni. Bez godīga visas sabiedrības dialoga un konsensusa diezin vai Latvijā ir iespējama viena pagātne, viena šodiena, viena nākotne visiem. Manā izpratnē priekšzīme te ir jārāda visām Latvijas Republikā funkcionējošajām garīgajām konfesijām, jo tās sabiedrības acīs ir sevi vismazāk sakompromitējušas gan līdzās pastāvot ar padomju lieliniekiem, gan ar vācu nacistiem.
Mana dzīves gājuma apceres izskaņā vēlos savam lasītājam vēlreiz atgādināt, ka savās atmiņās es skāru tās epizodes, kas tādā vai citādā mērā bija izmantotas Latvijas masu saziņas līdzekļos bez manas personiskās piekrišanas. Tāpēc iedrošinājos vēlreiz traucēt sabiedrību ar personiskajiem komentāriem un atsevišķām domām no manas privātās dzīves gājuma. Ja kādam mana necilā pieredze noderēja un sniedza kaut vai nelielu labumu, tad tas arī ir uzskatāms kā atalgojums par maniem pūliņiem, nepretendējot uz vienīgo patiesību.