Mana cīņa
ĀDOLFS HITLERS
Preses relīzes
«Neatkarīgā Cīņa», otrdiena, 1995. gada 2. maijs, #98 (1143).
Kamēr drukājas Žirinovskis, lasiet Hitleru
DAINIS ĪVĀNS
«Mana vectēva mājas bēniņos joprojām ir Ļeņina kopotie raksti. Tādi piecdesmitajos gados bija jāpasūta katram skolotājam. Šīm grāmatām, tāpat kā Brežņeva sacerējumiem, kā Staļina runu izlasēm, plašā sabiedrībā sen ir makulatūras vērte. Jānotiek kam ārkārtējam, kādai nenormālai novirzei tautas apziņā, lai tos nevis šaurām zinātnes vajadzībām, bet gan plašai lietošanai sāktu drukāt masu metienos.
Līdz šim domāju, ka teiktais vēl vairāk attiecināms uz līdzvērtīgiem Mao, Kastro, Čaušesku, Musolini vai Hitlera apcerējumiem. Tomēr tieši šajās dienās bijušā Lielvācijasvadoņa kredo Mana cīņa ar izdevniecības Vizītkarte gādību, turklāt 10 000 eksemplāru metienā, ar autora portretu titullapā ir kļuvis pieejams plašām latviešu tautas masām. Pēc grāmatas garlaicīgā stila, primitīvās izteiksmes, zemā domas lidojuma var gan spriest, ka Hitlers nav salīdzināms nedz ar Gēti, nedz ar savu idejisko pretmetu, lielo vācu ebreju rakstnieku Lionu Feihtvangeru. Tur nav pat to filozofiskuma kripatiņu, kas Vladimira Uļjanova opusos. Jebkurš kaut cik apgaismots cilvēks Manā cīņā ieraudzīs maniakāli aprobežotu personību. Viņa vainas pakāpe pret cilvēci nav jāpierāda. Tāpēc diezgan savādi man liekas izdevēju retoriskie jautājumi grāmatas ievadā: «... kāpēc šim «fašistu vadoņa» sacerējumam, šī «noziedznieka Nr.1» domām bija tik daudzi miljoni līdzgaitnieku, kas upurēja savu dzīvību cīņā par nacionālsociālistisko ideju? Vai tiešām šai sacerējumā viss bija tik noziedzīgs, un vai tiešām tur nebija nekā racionāla un lietderīga?»
Protams, bija un diemžēl arī ir gan «lietderīgais», gan «racionālais», ja jau grāmata tagad būs nopērkama Latvijā gan uz ielām, gan stacijas tunelī, gan sevi necienošās grāmatnīcās. Grāmatas bijušo panākumu noslēpums ir tajā labi sagremojamais rasisms, militārisma slavinājums, naids pret parlamentārismu, demokrātiju un ebrejiem. Hitlers skaidri un nešaubīgi «izskaidroja» dabas un sabiedrības procesus, ko nav spējuši izskaidrot gan viņa, gan mūsu laika lielākie domātāji un zinātnieki, uzstājās par stingras rokas, stingras kārtības nacionālu valsti. Viņa primitīvās teorijas, slimīgais, suģestējošais fanātisms tālab arī aizgrābis tūkstošiem tumsoņu. Tas hipnotizējis un darījis aklus vidusmēra pilsoņus. Tomēr krietni pārspīlēts ir Manas cīņas izdevēju apgalvojums, ka miljoni līdzgaitnieku «upurēja» dzīvību cīņā par nacionālsociālistisko ideju. Tikpat labi tad varētu teikt, ka arī liela daļa latviešu tautas lēģeros un karā upurējās i Ādolfa, i Josifa dižajiem mērķiem, kaut labi zinām, ka viņi to nedarīja brīvprātīgi.
Abstrahējoties no vēstures un īstenības, es pats tikko iepazīto grāmatu uzskatītu vienīgi par muļķīgu un riebīgu sacerējumu, pēc kura lasīšanas gribas nomazgāties vai palūgt psihiatra komentāru. Sākotnēji šķiet pat labi, ka tas kļuvis pieejams katram interesentam. Taču tad jāatceras, ka grāmata Mana cīņa ir tik dziļi ieaugusi pēdējā pasaules kara traģēdijā un traģēdija izaugusi no tās, ka šeit jārunā nevis par vēsturisku izdevumu, bet gan veselas ideoloģiskās sistēmas simbolu. Propagandēt šīs sistēmas idejas ir aizliegts visās civilizētajās valstīs. Arī Latvijā. Manas cīņas «autorizēts pārstāsts» (nezinu, kādu iemeslu dēļ tulkojums nosaukts tā, un tulkotāja uzvārds nekur nav uzrādīts) nevis pāris desmitu vai simtu eksemplāros, bet Latvijas apstākļiem tik milzīgā tirāžā izskatās pēc vistiešākās nacisma sludināšanas. Grāmatas latviskojumam nav dots nepieciešamais zinātniskais, vēsturiskais, politiskais skaidrojums. Turklāt tas noticis Otrā pasaules kara noslēguma jubilejas gaidās. Un tad man nav ne mazākā prieka, ka šo gadadienu svinēt kādas lielvalsts galvaspilsētā ielūgts Latvijas prezidents. Man ir kauns, ka viņš uz turieni dosies no zemes, kurā labākajā gadījumā kā «tirgus ekonomikas» iespēja nopelnīt bez jebkādiem šķēršļiem parādījusies miljonu nāves apdvesta grāmata. Mani pārņem neomulība, kad dzirdu, ka viens no Latvijas apgādiem jau gatavojot izdošanai krievu neofašista Žirinovska runu un rakstu sējumus. Nē, ne jau abu fīreru popularizētāju dēļ. Jābaidās no tiem, kas naudas, godkāres vai muļķības dēļ šodien gatavi pārdot ne tikai Rīgu un Latviju, bet arī nācijas godu un saprātu».