Ieva Lešinska

Rīgas Laiks, 1995/6

 

Lauvas CĪŅA

 

«Tautas dvēseli ir iespējams iekarot, tikai vienlaicīgi cīnoties par saviem pozitīvajiem mērķiem un par mūsu ideju pretinieku iznīcināšanu.

Ja tu pret pretinieku cīnīsies ļoti nesaudzīgi, tauta to uztvers kā tavas taisnības pierādījumu. Ja tu atteiksies no pilnīgas ienaidnieka iznīcināšanas, tauta to uztvers kā tavu nepārliecību par paša taisnību, varbūt pat kā zīmi tam, ka tev nav taisnība.

Plašās tautas masas ir tik daļiņa. Tās nesaprot, kā cilvēki, kas apgalvo, ka cīnās par pilnīgi pretējiem mērķiem, var draudzīgi sniegt viens otram roku. Masas prasa tikai vienu, – lai stiprākais uzvarētu vājāko, iznīcinātu vai pilnīgi pakļautu to.

Ieviest nacionālo ideju plašās tautas masās izdosies tikai tad, ja vienlaikus ar pozitīvo cīņu par tautas dvēseli cīnīsies arī par tās starptautisko saindētāju pilnīgu iznīcināšanu.»

 

«Šīs valsts tiesneši var mierīgi nosodīt mūsu toreizējo rīcību, taču vēsture kā augstākās patiesības dieviete smaidīdama reiz saplēsīs šo spriedumu, lai atsvabinātu mūs no jebkāda grēka un vainas» – tā esot pravietojis Ādolfs Hitlers 1924. gada tiesas prāvā pret viņu un deviņiem citiem nacistu līderiem «alus pagraba puča» galvenajiem rīkotājiem, tos pašus vārdus viņš atkārtoja sava Landsbergas cietumā sarakstītā opusa Mein Kampf noslēgumā. Līdzīgi nelokāms un pārliecināts par savu taisnību ir arī grāmatas latviskā varianta izdevējs Pēteris Lauva. Sarunā, kuru publicējam saīsināti, viņš man sacīja: «Es savā dzīvē vienmēr esmu vadījies pēc sirdsapziņas, un, ja pieņemu lēmumu, tad tiesa man neeksistē. Latvija man ir dārga, bet – pat ja Latvijas tiesa tā nolemtu – iznīcināt šo darbu vairs nevar.» Hitleram dievietes spriedums izrādījies nelabvēlīgs un, jācer, nav pārsūdzams.

Turpretim Lauvas kungs šī materiāla tapšanas brīdī nebija saukts pat cilvēku tiesas priekšā – Iekšlietu ministrijas ierosinātā krimināllieta vērsta pret grāmatas izdošanas faktu, nevis pret pašu izdevēju – viņš lietā pagaidām ir tikai liecinieks. Tomēr preses un sabiedrības uzmanības centrā ir tieši Pēteris Lauva – ekonomisko zinātņu doktors, bijušais LVU prorektors, viens no firmas Skonto dibinātājiem, cilvēks ar raibu pagātni un interesantiem sakariem PSKP nomenklatūras, valsts drošības komitejas un biznesa aprindās. Šos sakarus viņš neslēpj, no publicitātes nevairās un arī atbildību par Mein Kampf parādīšanos Latvijā gatavs uzņemties viens – tieši viņam esot lēmējtiesības (60% akciju) izdevniecībā Vizītkarte, turklāt pārējie vienpadsmit akcionāri, kuru identitāte tiek jo rūpīgi turēta noslēpumā, par grāmatas izdošanas plāniem neesot pat zinājuši. Vispārējā ažiotāžā Lauvu, šķiet, sarūgtina tikai viens – ka viņš tiek saistīts ar Hitlera darba saturu: viņaprāt, būtu taču jāzina – «Tas ir vēstures darbs, cilvēki mīļie, tas ir 1924. gadā uzrakstīts!»

Tomēr jautājums, vai Lauvas kunga Mana cīņa patiešām ir Mein Kampf, šis «vēstures darbs» – vai, advokāta Egila Prieka vārdiem izsakoties, «vēsturiski filozofiskās domas liecinieks» – joprojām paliek atklāts. Skaidru atbildi līdz šim nav devis arī pats izdevējs. Ja 11. maija preses konferencē viņš deklarēja: «Mana roka nav nevienā rindiņā neko izmainījusi,» tad intervijā tās pašas dienas vakarā atkārtoja grāmatas titullapā lietoto apzīmējumu autorizēts izklāsts: izklāsts tāpēc, ka «šāds apzīmējums noveļ no tulkojuma latviešu valodā vācu valodas identisku, perfektu atveidojumu», autorizēts, jo viņš, Pēteris Lauva, esot tā autors. Tomēr brītiņu vēlāk Lauvas kungs piedāvāja jaunu terminu identisks izklāsts (?), kas gan ne tuvu neesot interpretācija, līdz beidzot bikli atzinās: «Ja nolems, ka tas ir viens no labākajiem identiskajiem tulkojumiem (izcēlums mans – I.L.) no vācu latviešu mēlē, es būšu ļoti pateicīgs.»

Viens no Lauvas kunga nekonsekvences iemesliem varētu būt fakts, ka, saskaņā ar Vācijas likumdošanu, Mein Kampf autortiesību mantiniece ir Bavārijas zeme, kas pilnvarota rūpēties, lai šis mantojums nekaitētu Vācijas interesēm un prestižam. Atļauju publicēt grāmatu Latvijā Pēteris Lauva bavāriešiem nav lūdzis, taču no nepatikšanām nebaidās: «Ko – tad vācieši jau atkal sāks visus mācīt?! Lai viņi man pierāda, ka tas ir tulkojums, nevis izklāsts!» Un pierādīt to nudien nav viegli, jo Lauvas variants ievērojami atšķiras no oriģināla. Vairākas Manas cīņas nodaļas (sevišķi 10.) ir drīzāk pārstāstītas nekā godprātīgi atveidotas latviešu valodā.

Kaut gan ar oriģinālu esot «salīdzināts katrs teikums», nez kur pagaisušas veselas rindkopas, citviet, savukārt, tās pamatīgi īsinātas. Viņam vien zināmu iemeslu dēļ izdevējs atteicies no Ādolfa Hitlera cietumā rakstītā priekšvārda, kurā paskaidroti gan darba tapšanas apstākļi, gan mērķi, kā arī uzrādīts adresāts: «Nevis svešinieki, bet tie mūsu kustības locekļi, kuri tai jau pieder ar sirdi un dvēseli, un kuru prāts nu alkst dziļāka skaidrojuma.» Toties jo dāsni tiek iesprausti paskaidrojumi, piebildes un pārejas, kādus neatrast Hitlera nereti haotiskajā un paviršajā sacerējumā. Tā, piemēram, Manas cīņas 462. lpp. lasām: «Nākot klajā ar šādu priekšlikumu (kursīvs mans – I.L.), protams, riskējam pakļaut sevi mūsu ienaidnieku naidpilnajiem uzbrukumiem.» Šī ievada frāze it kā sajūdz teikumu ar iepriekšējā rindkopā pausto nepieciešamību pēc jaunu teritoriju iekarošanas un kolonizēšanas. Turpretim Hitlers ne uz kādu «priekšlikumu» neatsaucas un, iespējams, vienkārši ir noraizējies par nacionālsociālistu prestižu tālaika sabiedrībā: «Natürlich verfallen wir heute dem haßerfüllten Gebell der Feinde unseres Volkes im Innern.»

Pavisam nevērīgs Lauvas kungs (vai tulkošanas birojos nolīgtie tulkotāji) ir pret Hitlera stila īpatnībām. Jāatceras, ka Hitlers nebija beidzis humanitāro ģimnāziju, un arī praktiskāk ievirzītajās reālskolās, kur viņš nomocīja dažus gadus, nebija izdevies likvidēt ievērojamas nepilnības viņa vācu valodas prasmē un izjūtā. Hitlera teikumi mēdz būt gari un liekvārdīgi, nereti aizņemot pusi lappuses un vairāk (Mana cīņa tos saskalda īsākās, vieglāk uztveramās vienībās), pārblīvēti liekvārdiem; viņš iecienījis vāgneriskas metaforijas, bieži un neprecīzi citē Šilleru, taču nevairās arī no vulgārismiem, ielas un avīžu žargona, dialekta; aizrautīgi tiek lietots vājiem stilistiem raksturīgais paņēmiens pasvītrot svarīgākās vietas – vai veselas lappuses burtlicim nācies salikt kursīvā. Visas šīs savdabības, kas tik daiļrunīgi apliecina autora individualitāti, Lauva atstāj novārtā vai «piefrizē» tik centīgi, ka rezultāts ir nopietns, sauss un vietām pat sterils teksts.

Jāatzīmē arī, ka nevar paļauties nedz uz Hitlera precizitāti autobiogrāfisko epizožu atstāstā, nedz uz objektivitāti nacionālsociālistu vēstures atspoguļojumā, taču Mana cīņa atšķirībā no Lauvas kunga pieminētajiem tulkojumiem citās valodās tiek pasniegta lasītājam kā «tīra manta» – bez jebkādiem vēsturisko faktu skaidrojumiem vai citiem komentāriem. Hitlera darbs pirmo reizi iznāca 1925. gadā (tāpat kā Mana cīņa 10 000 eksemplāru lielā metienā), bet 1930. gadā tas piedzīvoja atkārtotu, vietām labotu izdevumu. Izmaiņas lielāko tiesu diktējusi Hitlera un viņa piekritēju ietekmes nostiprināšanās, kas ļauj viņam atteikties pat no viselementārākās pieticības un šaubu nianses. Tomēr dažkārt jūtama pedantiska korektora rūpīgā roka – daudzi nepareizi lietoti vārdi aizstāti ar atbilstošākiem. Pārlūkojot Manu cīņu, pārliecināmies, ka latviskajam variantam izmantots tieši otrais izdevums – nevis pirmais, kā to atkārtoti apgalvojis Lauvas kungs.(2. P.PL. - tiešām, izklāstam izmantots 1932. gadā Minhenē izdotais izdevums, kas latviešu  lasītājam bija vācu valodā brīvi nopērkams grāmatu veikalos līdz pat PSRS okupācijai 1940. gadā.)

Interesanti, ka tulkojumā nereti izmantota terminoloģija, kas aizgūta no Hitlera ienaidnieku Marksa, Ļeņina, Staļina darbiem. Tā bürgerlich konsekventi tulkots kā «buržuāziskas», kaut vismaz daļēji to varētu aizstāt ar vārdu «pilsonisks», savukārt Volksgemeinschaft nez kāpēc kļūst par «kolektīvu». Gluži nemotivēts ir padomju laikos ieviestā vārda «ebrejs» lietojums vācu Jude vietā, kuru Hitlers turklāt nereti izmanto kā lamuvārdu. Zemapziņas vai varbūt humora izjūtas diktēta šķiet šrifta izvēle grāmatas vākam un titullapai – burti mats matā atbilst bijušā LKP CK orgāna Cīņa nosaukuma salikumam.

Neuzskaitīšu latviešu valodas ortogrāfijas, gramatikas un stila, kā arī tīri tipogrāfiskās kļūdas – saraksts būtu pārāk garš. Tas pats attiecas arī uz vācu īpašvārdu oriģinālrakstību. Nopietnāk, ja tiek pārprasta vesela teikuma nozīme, piešķirot tam latviešu valodā jaunu, pat pretēju jēgu. «Trotz der Schwere der Zeit blieb die Bewegung dadurch, abgesehen von kleineren laufenden Rechnungen, fast schuldenfrei» latviski tiek atveidots sekojoši: Neskatoties uz to, tomēr tas bija smags laiks, jo partija iestiga parādos. Samaksāti gan tika nelieli rēķini...» Pareizi jābūt: «Neraugoties uz grūtajiem laikiem, kustībai gandrīz nebija parādu – izņemot nelielus, pastāvīgi apmaksājamus rēķinus.» Tiesa, ja grāmata būtu iznākusi ar komentāriem, mēs uzzinātu, ka arī šis pēdējais izteikums neatbilst patiesībai – kā nacionālsociālistu kustība kopumā, tā pats Ādolfs Hitlers divdesmitajos gados bija parādos līdz ausīm...

Protams, par sliktiem tulkojumiem nevienu pie kriminālatbildības nesauc. Taču Lauvas kunga apgalvojumi, ka viņš nodevis lasītāja vērtējumam «vēsturisku dokumentu», nav pamatoti. Var jau būt, ka viņš neapzinās savu, saudzīgi izsakoties, viduvējo latviešu valodas prasmi, taču attiecībā uz vācu valodu viņš ir godīgāks: «Es vācu valodā esmu praktiski nulle.» Tas tomēr Lauvas kungu nav kavējis uzņemties redaktora pienākumus.

Ja viņš turpretim paliek pie apzīmējuma «izklāsts», vietā jautājums, vai Mana Cīņa nav pavisam cits teksts nekā Mein Kampf – ja tā izrādītos, jāsecina, ka nav bijis korekti to piedēvēt Ādolfam Hitleram. Nav tā, ka abām grāmatām nebūtu nekā kopīga – taču kopīgs arī tas, ka tās tik tiešām aicina uz vardarbību un nežēlību, vismaz pret ebreju tautu. Un tad, vismaz no loģikas viedokļa, arī uz Manu cīņu iespējams, attiecināt kriminālkodeksa 209. pantu, kas ir pašreiz spēkā esošās Iekšlietu ministrijas apsūdzības pamatā.

 

IEVAS LEŠINSKAS intervija ar Pēteri Lauvu, Manas cīņas izdevēju

Spēki, kas mūs vada

 

Varbūt jūs varētu pastāstīt, ar ko jūs nodarbojāties pirms izdevējdarbības uzsākšanas?

Tā... pirms izdošanas... No kura gala sākt?

Mani interesē jūsu biogrāfija vispār, tā ka varat sākt no vismīļākās vietas.

Ja tā iedziļinās – kā visi bērni es gāju skolā, pabeidzu vidusskolu Piltenē. Biju armijā, dienēju VDR trīs gadu – netālu no Berlīnes – biju aculiecinieks slavenā Berlīnes mūra celtniecībai. Pārnācu mājās, pārgāju vienkāršā darbā. Tad kadru kartiņā atrada, ka dienējis armijā Vācijā, uzaicināja uz komjaunatnes komiteju un teica: «Būsi sekretārs. Vai tu piekrīti?» Nu, es kā puisis no smago darbu mehanizācijas padomāju un pateicu: «Te nav ko domāt!» – jo tie grāvēji bija apnikuši līdz kaklam. Un es strādāju ar sirdi un dvēseli par rajona komjaunatnes sekretāru. 65. gadā es aizgāju uz Viļņas partijas skolu, pabeidzu, starp citu, – man ir ļoti labas attiecībā ar lietuviešiem no tiem laikiem, arī tagad biju Lietuvā, tikos ar bijušajiem Kauņas semināristiem, kuri tagad kļuvuši par zinātniekiem savās zinātnēs Vatikānā – esmu ļoti apmierināts ar viņiem. Tad es atgriezos partijas skolā, strādāju nepilnu gadu par rajona komitejas orgdaļas vadītāju, nolēmu, ka mācīšos tālāk. Tāda iespēja parādījās, un kaut «cekā» Bartkeviča kungs mani atrunāja braukt mācīties uz Maskavu, es tomēr braucu un aizbraucu – uz inženieru ekonomisko institūtu aspirantūrā. Pagāja trīs gadi, nāca jau beigu laiks, kad jāatgriežas dzimtenē, es atbraucu, bet «cekā» man saka: «Es tev teicu, nebrauc – vot, tagad tu griezies pie tā, kas tev palīdzēja aizbraukt.» A tas cilvēks jau bija miris. Es neko – atgriezos Maskavā. Biju pakļauts Vissavienības sadalei. Leonards[1] man teica tā: «Pēter, Latvijā zinātnieku pietiek.» Man piedāvāja vadītāja vietu vienā no Tomskas institūtiem, bet rektore mani pažēloja, viņa teica – viņa tikai trīs burtus manā uzvārdā varēja izrunāt – viņa saka: «Lau, ko tu brauksi uz to Sibīriju, tu, latviešu zēns! Labāk paliec pie manis par aspirantūras vadītāju – daudz es tev nemaksāšu, bet 120 rbļ. mēnesī es tev garantēju, tu godīgi strādāji, man patīk, kā tu strādā, viss ir labi.» Un es paliku. Es strādāju līdz 75. gadam. Vienu dienu viņa izsauc pie sevis – tā ir tāda pazīstama pārvaldes teoriju profesore Kozlova – viņa man saka: «Lau, man liekas, tu esi aizmirsis, ka "dolg platežom krasen"[2]. Es saku: «Ko tad es būtu parādā?» Viņa saka: «Divi gadi pagājuši, bet viņš jau aizmirsis to Sibīriju!» Es saku: «Tiešām tā ir, profesor. Ko jūs pavēlēsiet, to es darīšu.» Viņa saka – es tev neko sevišķu negrūdīšu, bet man ir jābeidz institūta jaunā korpusa celtniecība, es esmu 76 gadi veca sieva, es vairs nevaru izkarot – tur pilsētas plānā ir galvenā speciālista vieta, kas vada eksperimentālās celtniecības zinātni un tehniku – ej un pastrādā, palīdzi man vismaz līdz tā kompleksa nobeigšanai. Tā es pastrādāju, kompleksu nobeidzām. 79. gadā es pārbraucu uz Latviju, te mani uzaicināja strādāt universitātē – kaut gan nebūtu godīgi neteikt – Ramans piedāvāja vietu par pilsētas saimniecības daļas vadītāja vietnieku Valsts plānā – bet par cik es tos gadus biju ar pilsētas saimniecību nodarbojies, es vienkārši biju noguris. Tā pilsētas saimniecība, ziniet – tas tikai no malas izskatās vienkārši, bet īstenībā ļoti grūta lieta. Nu vot. Universitātē, Politehniskajā institūtā, visās augstskolās tika iedibināti prorektori mācību–audzināšanas darbā, i man piedāvāja. Līdz 82. g. es strādāju par prorektoru, tad tur bija mana kolēģa Grigorija Lučanska lieta, un dabīgi, ka man bija jāaiziet uz Ādažiem. Nu, tas tā – kas nezin, domā, ka es pats aizgāju. Strādāju par sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru – bet es negribētu, lai mani saista kā kolēģi ar Ulmani, kā to izdarīja SM–segodņa.

Labi, ar Ulmani nē. Bet kolēģi jums tomēr interesanti – kaut vai Lučanskis...

Nu ko var teikt par Lučanski... Lučanskis ir Latvijā – bija jau toreiz – viens no labākajiem organizatoriem un mārketinga veidotājiem, kam daba pati iedevusi šo spēju. To liekot lietā, viņš bija sasniedzis ļoti daudz. Kas attiecas uz 82. g. krimināllietu – kad universitātē nosauca to ciparu, ko Lučanskis tur izsaimniekojis, visi sāka smieties. Bet faktiski – kā viņš jau kaut kur teicis, un pareizi, viņš nav neko tur melojis – pēc viņa apcietināšanas pazuda no Latvijas politiskās un sabiedriskās aprites 7 CK deputāti, AP deputāti tajā skaitā, faktiski pēc mēneša no mums uz ilgiem laikiem – uz visiem laikiem – atvadījās arī Augusts Voss. Par sekretāru kļuva Boriss Pugo. Par nelaiķiem neko sevišķu nevajag runāt, bet es domāju, ka vēsturnieki šo to var interesantu šajā sakarībā atrast. Es uzskatu, ka LVU prorektors tika izmantots par ieganstu ļoti lielai spēlei. Tas par Lučanski ārzemēs – es domāju, ka viss gandrīz atbilst patiesībai. Ar Lučanski man sakaru nekādu nav. Mēs ar viņu esam izšķīrušies gan uzskatos, gan vērtībās.

Paskaidrojiet tuvāk, lūdzu.

Teiksim, divi cilvēki, kas bijuši samērā tuvi draugi ilgus gadus – ja viņi kaut kur neatrod kopēju valodu – ja viņi ir inteliģenti cilvēki –viņi savā starpā nestrīdas. Viņi aiziet katrs uz savu pusi. Lučanskis ved tādu eksplozīvu, ļoti enerģisku, dinamisku dzīvi, bet es esmu tāds lēnāks dzīves mīlētājs.

Tas tomēr tāds varens darbs, ko jūs esat izdarījis, un izdošanai arī vajadzīgs pamatīgs kapitāls – tātad nemaz tik pieticīgs neesat.

Redziet, Lietuvā izdevēja darbs maksā apmēram par trešdaļu lētāk nekā Latvijā. Man tā grāmata ir tāpēc tik dārga, ka vajadzēja aizņemties naudu uz diezgan solīdiem procentiem. Nu, bet par šīm lietām es negribētu runāt – tās ir manas lietas – un gan jau es galā tikšu. Parādā pagaidām neesmu palicis nevienam.

Es to pieminēju tāpēc, ka jūs raksturojāt Lučanski kā ekstravagantu, bet sevi kā lēnu un pieticīgu.

Redziet, viņš, pirmkārt, jaunāks... Es kādreiz viņam esmu teicis: «Es nemīlu braukt pirmajā vagonā un vēl bāzt pa logu ārā galvu.» Vot, tā ir mana tāda filozofija. Protams, es šobrīd nebraucu pirmajā vagonā, drīzāk pēdējā, jo 91. gadā es saslimu, man bija insults, – bet braucu kaut vai pēdējā un galvu ārā nebāžu. Nujā – sagadījās, bet tā jau ir Latvijas politiskās vajadzības tuvredzība, saasināt šī izdevuma iznākšanas situāciju.

Vai jums nešķiet, ka šīs lietas izmeklēšanas gaitā jūs varētu tikt saistīts ar Lučanski?

To jau man prasījuši vairāki – tagad viskautko prasa. Dabīgi, es varu pateikt, ka tāda tautsaimnieka un biznesmeņa kā Lučanskis, Latvijā otra nav. Bet tādus cilvēkus daba rada ļoti reti. Var apskaust vai neapskaust – es viņu absolūti neapskaužu.

Tātad Lučanska lieta bija safabricēta, un viņš vienkārši bija veikls, aktīvs, tālredzīgs biznesmenis?

Es domāju, ka tā bija ļoti prasmīgi safabricēta lieta. Faktiski – ko tad viņš tādu bija izsaimniekojis? Teiksim 4–5 retro telefona brāķus, kurus mēs uzdāvinājām mūsu Maskavas priekšniekiem? Faktiski kabatā viņš neko nebija ielicis. Bet tie 2500 bija tāpēc, lai uzrakstītu: objektam ne kapeiku vairāk un gandrīz ne kapeiku mazāk.[3] Vai tā būtu izsaimniekošana sevišķi lielos apjomos? Bet tas ir tā – Lučanskis dzīvo savu dzīvi, es dzīvoju savu dzīvi, saistības nav absolūti nekādas.

Vai jūs kādu brīdi esat nožēlojis, ka izdevāt šo grāmatu?

Es nožēloju tikai citu cilvēku dēļ – ja viņiem būs kādas neērtības – dibinātājiem, Marekam[4] – tur tāda sirdsklape. Bet tā es nenožēloju – tas bija tiešām vajadzīgs – un gan jau izdots būtu agri vai vēlu. Bet parasti cilvēki atliek tādas svarīgas lietas – varbūt, varbūt... Kādreiz tas ir jādara.

Ja spriedums būs labvēlīgs, vai jūs realizēsit savus sākotnējos plānus, vai varbūt metīsit plinti krūmos?

Ziniet, es to nevaru apgalvot, es jau tagad Neatkarīgās Cīņas stilā zobojos: «Es gatavoju Žirinovski» – ja Īvāns grib to Žirinovski, lai būtu![5] Es pie Žirinovska strādāju nopietni, mani interesē šis cilvēks, man liekas, ka šī cilvēka psiholoģiju es kaut cik sāku apjēgt un arī to ģeopolitiku, kuru viņš sludina.

Un ko tad jūs saprotat?

Man ir tāda nostāja – es savā mūžā esmu sastāvējis VĻKJS, PSKP, tāpēc uzskatu, ka man nav nekādu morālu tiesību sastāvēt jebkādās citās partijās un nodarboties ar politiku. Vot, kas attiecas uz izdevējdarbību, mani viņa interesē. Mani interesē divas lietas – tautsaimniecība un ekonomika, kur es esmu speciālists – ja būtu līdzekļi un spēks, es gribētu kādu regulāru izdevumu. Otrs – es gribētu publicēt kāda vienkārša cilvēka memuārus. Man ir pāris tādu cilvēku – es nezinu, kā būs ar līdzekļiem, bet es pirms Žirinovska priekšroku došu vienai latviešu sievietei, kura ir dzimusi 1905. gadā Latvijā, aizbraukusi uz Sibīriju, tad atpakaļ, bijusi koncentrācijas nometnē – visa tā dzīve ļoti interesanta.

Jūs runājat par tādu grāmatu izdošanu, kurām diez vai liels noiets – jūs nemaz neesat ieinteresēts nopelnīt?

Ja tā godīgi saka, nu ko – es uzcelšu kādu māju? Es jau varētu šo dzīvokli izremontēt, labāku mēbeli pamainīt, bet es esmu vienmēr dzīvojis vienkārši – man tas tiešām nav aktuāli. Ticiet, man ir bijis laiks padomāt 90. gadā – es nebiju tā sevišķi par šīm problēmām domājis – bet 90. gadā, kad es dabūju insultu; otro reizi, kad man atņēmās balss un es paliku uz gultas, tad bija laiks padomāt par dzīvi, kāpēc mēs dzīvojam. Cita lieta, ka es ar saviem kolēģiem strīdos – teiksim, Kauņā ar garīgā semināra priekšniekiem – dabīgi, ka es neticu Dieva dogmai. Bet es ticu, teiksim, kaut vai tam pašam Hēgeļa absolūtajam garam. Tā ir tāda lieta – cilvēks var ticēt visam kam. Spēki jau ir, kas mūs vada. Tici, vai netici – cilvēka sirdsapziņu, kamēr dzīvs, nekādi soļi nevar ietekmēt. Nu, a teiksim, par TO soģi vajag padomāt – tamdēļ, ka uz zemes man neviens neko nevar piedot, es esmu daudz grēkojis, kā jebkurš cilvēks – bet augšā tur... nezinu, kā tur būs.

Un tagad, ar šādu grāmatu izdošanu jūs izpērkat kādus grēkus?

Absolūti nē. Es gan esmu grēkojis šur tur, kur es varēju negrēkot, ja būtu izlasījis tajā laikā šo grāmatu – es pilnīgi esmu pārliecināts.

Starp citu, kad jūs pirmo reizi to izlasījāt?

Es izlasīju šo grāmatu 1970. gadā.

Un kur jūs to dabūjāt, ja nav noslēpums?

Nu to es jums tomēr neteikšu – tas saistīts ar Ļeņina bibliotēku. Es toreiz dabūju vācu valodā oriģinālu – to, kas ir iesiets ādas vākos. Bet, par cik man vācu valoda ir tikai praktiski nulle, tad es nolēmu... Nu, labi pažēlošu: man iedeva specglabātuvē grāmatiņu, kura bija  izmantošanai vienas darbinieces vīram – dienesta lietošanā no CK bibliotēkas un ļoti ierobežoti – tikai Politbiroja locekļi varēja speciālglabātuvē strādāt. Man iedeva uz vienu nakti – nu, cik nu es izlasīju, jauns biju, laikam toreiz citas lietas mani interesēja, un es viņu piemirsu. Bet otrs, kāpēc varbūt... Man izdevās redzēt kādu cilvēku, latvieti, kas nostādīja jautājumu uz savu godīgumu... Es 84. gadā... es divas reizes esmu bijis – 83. un 84. gadā– nometnē – tas ir, politieslodzīto nometnē – Permā, un 84. gadā es lasīju lekcijas – ja pirmo reiz es braucu pēc čekas ierosinājuma, tad otrreiz es braucu pēc ieslodzīto ierosinājuma. Un otro reizi mani vēlējās satikt – no visiem latviešiem – Astras kungs, Gunārs Astra. Arī ļoti interesanti. Es viņam – mēs runājām kādas pāris stundas – es viņam jautāju – viņš arī bija bijis universitātes cilvēks, pēdējo sodāmību saņēma par Solžeņicina grāmatas izplatīšanu un vēl kaut ko...

Jūs salīdzināt savu situāciju ar viņa?!

Nu gan, nu gan! Tā tāda citāda situācija nekā šodien. Es varētu, ja gribētu, paņirgāties par šo jautājumu. Bet es viņam teicu: «Kāpēc jūs nerakstāt to papīriņu?» Tā bija jau dziļa perestroika – vajadzēja tikai uzrakstīt vienu lietu: es ar šo apsolos nenodarboties ar politiku un ar pretvalstisku darbību. Es saku: «Nu kas jūs attur?» Viņš saka: «Ziniet – kā viņi te mani ieveda, tā lai viņi mani arī aizved mājās.» Redziet, tā ka cilvēki to dzīvi uztver savdabīgi – interesanti padomāt par tādiem vārdiem... Un vienlaikus es veicu tautsaimniecisku uzdevumu, mani tas pagodināja – un tā varēja apvienot visu to sarunu.

Jūs teicāt, ka pirmoreiz braucāt čekas uzdevumā – tagad varbūt var atklāt, kas tas bija par uzdevumu?

Ne jau čekas uzdevumā – es braucu lasīt lekciju čekas uzdevumā, stāstīju politieslodzītajiem par to, kā veicas Ādažos. Ja godīgi saka, biju ar to noguris, – un kad man piedāvāja lasīt lekcijas politieslodzīto nometnē, es momentā piekritu.

Tas tā dīvaini – kāpēc politieslodzītajiem jāklausās lekcijas par Ādažiem?

Jūs ļoti slikti zināt par politieslodzīto nometnēm! Tur katru gadu vairākkārtīgi brauca Latvijas redzamākie ekonomisti, zinātnieki un lasīja lekcijas – tas bija to laiku padomju sistēmā. Viņi droši vien domāja – tā dzīve tā bija iekārtota – ka tādējādi viņus var pāraudzināt vai turēt dzīves pulsā, lai viņi redzētu, kā viss attīstās...

Tas laikam liecina par to, ka padomju sistēma savus politieslodzītos visai augstu vērtēja?

Nē, viņi godīgi... Nu redziet, es jau saprotu, ka man visu nerādīja. Es arī saprotu šo to, ko ieslodzītie man gribēja pateikt un nepateica – bet tā ir cita saruna. Tā nometne, kur bija Astra, bija sevišķi lielu noziedznieku nometne – tur bija arī ļoti labs kiosks, kur varēja iepirkties. Astras kungs teica: «Tikai pietrūkst naudiņas...» Astra bija ļoti liels cilvēks, lieliem pirkstiem tāds latvietis, viņa kamerai pretī bija otra kamera – darbam, un viņam tur vajadzēja gludekļiem uz tām spirālītēm vērt virsū keramikas izolatorus. Viņš saka: «Prorektor», – interesanti, viņš lasīja visas avīzes, arī par universitāti visu zināja, viņš uzreiz zināja, kas es esmu – «prorektor, es taču nevaru ar šito nopelnīt, lai varētu iet uz to kantīni,» – kā viņš to sauca. «Un pie tam,» viņš saka, «pagājušo nedēļu es nogrēkojos. Es atstāju pa nakti kamerā divas avīzes vairāk nekā mums pienākas. Tagad man nedēļu aizliegts iet uz kantīni.» Nu, vot. «Visgrūtākais,» viņš saka, «kad aizliedz iziet ārā. Tāpēc nāc tu ciemā.» Tāpēc Astras bojāeja... Dabīgi, ka viņš nogaidīja, kad viņu tiešām atbrīvos. Es domāju, ka cilvēks, kurš sešus gadus nav bijis ārā, ja viņu atbrīvo zem paraksta... nu, viņam jājūtas nolemtam.

Un kā jūs jutāties pēc tikšanās ar Astru?

Šodien var teikt. Es mazlietiņ iepazinos ar Astras lietu – es palūdzu, un mani, kad atļāva apstākļi, arī iepazīstināja. Pateikšu vienu – tie divi puiši, kas bija man līdzi, mani bijušie studenti, beiguši juridisko fakultāti, tad kļuvuši čekisti – viņi drīz vien aizgāja no šī darba. Astra nebaidījās, viņš runāja to, ko viņš domā – bet es saprotu, ka viņš bija sirdsapziņas cilvēks. Astru var tiesāt, bet sirdsapziņa paliek.

Bet jūs nestrādājāt čekā?

Dabīgi, ka es nekad neesmu bijis... Bet ar čekas cilvēkiem man ļoti daudz sakaru – pazinu Johansonu, kā prorektors iepazinos ar Straumi.[6] Ar Straumi ļoti bieži bija problēmas, bet tas vēl pusbēda, par Straumi prasa paskaidrojumus – un galvenokārt CK, ne jau priekš sevis, bet priekš čekas... Es par tiem laikiem negribu runāt, man tas ir viss apnicis – tās bija spēles, spēles, kurās mēs visi bijām mazi ritenīši, tik tālu, ka saplīsa valsts, un viņi pat nespēja neko izdarīt...

Bet tagad jums neliekas, ka kāds cits vadītu mūsu likteņus, jūs uzskatāt, ka Latvija pati veido savu likteni?

Tas atkarīgs no latviešiem.

Klausoties jūsu stāstos, neviļus neviļus rodas jautājums, kāpēc par to visu jūs nerakstāt un neizdodat grāmatas?

Jā, es esmu, piemēram, Tukumā pēc viena saviesīga vakara sēdējis uz viena soliņa ar Smiļģi. Dabīgi, ka ļoti interesanta saruna. Bet, redziet, viņi man neteica – nopublicē savas atmiņas. Tie cilvēki, ar kuriem es esmu ticies, nav man to lūguši. Man viņiem tad jāprasa, ja es gribu būt godīgs.

Atgriezīsimies pie lietas. Kāda ir jūsu prognoze – kā jūsu lieta beigsies?

Pēc Latvijas valsts likuma burta jau šodien var paziņot, ka nozieguma sastāva nav. Ko diktēs mūsu tiesību sargātājiem Latvijas politiskā prestiža apsvērumi un citi apsvērumi – to ir grūti pateikt.

Naktīs jūs bezmiegs nemoka?

Absolūti nē. Es vismazāk uztraucos. Man ir skaidrs, ka to naudu, kuru es esmu parādā, es tiem cilvēkiem līdz mūža beigām vēl atdošu. Kamēr es vēl varu kustēties, es kaut ko pagudrošu. Bet man negribas, ka Latvijā tā grāmata iet bojā. Es domāju, ka lietas ierosināšana ir vairāk vērsta pret Ulmaņa kungu nekā pret Mareku un mani. Pie manis iebrauca tie  grāmatu ņēmēji no Drošības policijas, un es viņiem saku: «Jūs skatieties, ko ir uzrakstījis valsts prezidents.» Es uzskatu, ka tie nekārtību cēlāji nav meklējami ne Krievijā, ne Vācijā, ne Bavārijā – nekur citur kā tepat. Pirmām kārtām Latvijas ceļā – man tā ir arvien lielāka un lielāka pārliecība.

Jūs gribat sacīt, ka Latvijas ceļš grib atbrīvoties no Ulmaņa?

Man šķiet, ka visas šīs uzpūstās tiesas prāvas un arī šitā te grāmatas izņemšana un krimināllietas atvēršana, viss tas saistās ar politiskiem spēkiem, kas savā starpā cīnās. Gan LC iekšienē, gan starp dažādām partijām un to iekšienē. Man prasa: «Kas uzspridzināja sinagogu?» Nu kā es to varu zināt?

 

 

---

•    sākums   |  mana cīņa   |meinkampfgeita|
•    prese   |
•  rekvizīti

SIA Vizītkarte 2010 visas tiesības aizsargātas

Dizains: Template World