Mana cīņa
ĀDOLFS HITLERS
Preses relīzes
Diena, pirmdien, 15.05.95.
«Kas kopīgs Lučanskim, Kaulam un Mein Kampf»
Izmeklēšana vēl nav tikusi skaidrībā, kāpēc nevienam nepazīstama izdevniecība Vizītkarte kā savu pirmo grāmatu izdevusi tieši Hitlera Mein Kampf un vai aiz tā slēpjas kādi nelāgi nodomi. Diena centās uzzināt ko vairāk par izdevniecības īpašnieku Pēteri Lauvu.
Mārtiņš Ķibilds
«Arī Kaulam patīk Mein Kampf»
Avīžu lasītājiem sen vairs nav noslēpums, ka Hitlera daiļradi studējis arī bijušais kolhoza Ādaži fīrers Alberts Kauls. Pagājušā gada 11. jūlijā avīzei Tev viņš solīja tuvākajā laikā ķerties pie nacistu Bībeles lasīšanas, bet jau šā gada 27. martā avīzē Labrīt demonstrē jaunapgūtās zināšanas – kā pamācošu piemēru jaunās Latvijas cēlāju izvēlē Kaula kungs min Hitlera kādreiz piekopto kadru politiku.
Nav jau nekas slikts, ka kāds lasa Hitleru, un varbūt pat apsveicami, ja kādam censonim no šā murga izdodas izlobīt arī ko noderīgu savas politikas būvēšanai. Pārējiem taču ir iespēja vērtēt – sekot tādai politikai vai nesekot. Pārsteidzošāka šķiet tik uzkrītoša literārās gaumes sakritība. Tās iespējamais iemesls tālu nebija jāmeklē – izrādās, A. Kauls un P. Lauva ir ne vien labi draugi, bet arī bijušie kolēģi vēl no Ādažu laikiem!
Tiesa, P. Lauvas dzīvesstāsts nav tik spilgts kā draugam Kaulam – viņš nav bijis Gorbačova padomnieks, ne pučistu «valdības» loceklis un nevar lepoties ar tādiem čomiem kā Jazovs, Rižkovs vai Krjučkovs. Tomēr arī tās P. Lauvas biogrāfijas druskas, ko Dienai izdevies uzlasīt, veido visai odiozu ainu.
«Lauvas kolēģi labāk klusēja …»
Pirmais ievērības cienīgais tagadējā biznesmeņa karjeras pakāpiens bijis Tukuma rajona komjaunatnes sekretāra krēsls, kurā P. Lauva uzkavējās no 1962. līdz 1965.gadam. Zināms, ka bez politekonomijas viņš savu izglītību papildinājis arī Viļņas augstākajā partijas skolā un ap to pašu laiku mācījies aspirantūrā Maskavā. Došanās uz Maskavu attaisnojās – tur P. Lauva apprecējās un turpināja veiksmīgu karjeru. No 1975. gada viņš ieņēma augsto Maskavas Valsts plāna komitejas galvenā speciālista amatu.
Arī atgriešanās Latvijā 1979. gadā bija ne mazāk veiksmīga. Speciāli viņam Latvijas Valsts Universitātē tika radīts jauns prorektora amats – audzināšanas darbā. Toreizējie P. Lauvas kolēģi atceras, ka šādam amatam nav bijis lielas jēgas, un neviens tā arī nav sapratis, ar ko īsti maskavietis nodarbojas. Vienlaikus mācībspēki visai nepārprotami izsakās, ko patiesībā toreiz nozīmējusi šāda neko nedarīšana – no P. Lauvas esot uzmanījušies, jo uzskatījuši, ka viņš varētu sadarboties ar VDK. Arī viens otrs šodienas politiķis atceras, ka to pašu aizdomu dēļ nav īpaši labprāt ticies ar P. Lauvu.
«Vai Lučanskis un Lauva bija draugi?»
Iespējams, tieši prorektora amatā P. Lauvam iznāca pirmā tikšanās ar A. Kaula kolēģi un paziņu Grigoriju Lučanski – tagadējo Vīnes miljonāru, firmas Nordex īpašnieku ar plašiem sakariem Austrumos. Toreiz G. Lučanskis bija LVU saimnieciskais prorektors. Šis amats par biznesmeni dzimušajam G. Lučanskim izrādījās liktenīgs – astoņdesmito gadu sākumā viņš tika tiesāts par valsts mantas izsaimniekošanu. Par toreizējo izmeklēšanu informēti cilvēki atceras, ka krimināllietā figurējušas fotogrāfijas no dažādām svinībām (it kā pat ar apšaubāmas tikumības meiteņu līdzdalību), kurās līdzās ar G. Lučanskim redzams P. Lauva.
Šo krimināllietu toreizējais liecinieks P. Lauva atceras ar sarūgtinājumu: «Tie bija sīkumi. Laupīšana bija 2500 rubļu, tāpēc vairāk tas bija izpūsts. Lučanskis cieta par velti. Tā bija politiska spēle ļoti augstā līmenī, un Universitātei tagad vajadzētu atvainoties Lučanskim un iedot viņam doktora grādu.»
Šķiet, arī pašam P. Lauvam no prorektora amata nācās šķirties šīs krimināllietas dēļ. «Mani izsauca uz ceku (LKP Centrālo Komiteju – P.L.) un teica: «Tu esi prorektors, kam jānodarbojas ar sabiedriskajām organizācijām, un tavā laikā nav notikusi neviena arodbiedrības sapulce Lučanska saimniecības pārvaldē. Ar to tev nepietiek?» »
Tā vai citādi, nākamais karjeras pakāpiens P. Lauvam bija ne mazāk spožs – 1982. gadā, kad Lučanskis sēdēja par saviem grēkiem, viņa kolēģis kļuva par kolhoza «Ādaži» priekšsēdētāja A. Kaula vietnieku. Šajā amatā viņš bija līdz 1986. gadam, kad no cietuma uz Ādažiem pārcēlās G. Lučanskis.
Lai gan arī nākamais P. Lauvas amats – Tukuma rajona sadzīves pakalpojumu kombināta direktors – bija ne mazāk godājams, neizpratni izraisa tik drīza aiziešana no Ādažiem. P. Lauva atceras: «Tas bija personisku iemeslu dēļ. Kaulam bija jāizvēlas – vai nu es, vai Lučanskis.» No P. Lauva stāstītā izriet, ka vēl LVU laikos viņš ar Lučanski sastrīdējies («…tas veidojās pakāpeniski, un tās bija tīri privātas lietas») un, «ja divi lieli draugi sastrīdas, tad uz mūžīgiem laikiem»).
«Prokuratūrā – ne pirmo reizi»
G. Lučanska lieta nav bijis vienīgais «krimināls», kurā P. Lauva iesaistīts, tiesa gan, tikai kā liecinieks. 1986.gadā tika ierosināta lieta par toreizējā Rīgas OBHSS priekšnieka Imanta Spuļģa (tagad aktīva biznesmeņa) darbību. 1987. gadā I. Spuļģis tika tiesāts par kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, un arī šajā lietā (nav tikai zināms, par ko īsti) esot liecinājis P. Lauva.
Pēdējā darīšana ar «iestādēm» pirms skandalozās Mein Kampf izdošanas P. Lauvam iznāca jau neatkarīgajā Latvijā. 1990. gadā prokuratūra ieinteresējās par A. Kaula saimnieciskajām aktivitātēm Cēsīs, kur «sarkanais barons» cēla savu vareno muižu. Bija aizdomas, ka tas notiek par Ādažu (tātad valsts) naudu. Citu starp tika izprašņāts arī P. Lauva, taču pierādījumu trūkuma dēļ līdz krimināllietai prokuratūra netika.
«Telefoni, Skonto un Hitlers.»
P. Lauvas pēdējo gadu biogrāfija ir visai neskaidra. Zināms, ka deviņdesmito gadu sākumā viņš pārcietis vairākus insultus, šad tad par ekonomiskām tēmām publicējies «Cīņā» un, kā zina stāstīt bijušie kolēģi no LU, visbeidzot pārsviedies uz biznesu. Godmaņa laika valdības cilvēki atceras, ka P. Lauvam bijis projekts par telefona kabeļa vilkšanu no Ventspils uz Zviedriju; viņš ar to nācis uz valdību, taču toreiz tas tā arī palicis runu līmenī.
Par citām P. Lauvas biznesa aktivitātēm zināms vien tas, ka viņš piedalījies paša vadītā sadzīves pakalpojumu kombināta privatizācijā un kopīgi ar saviem bijušajiem studentiem dibinājis a/s Skonto. Viens no šiem studentiem – Skonto prezidents Guntis Indriksons, kā zināms, ilgus gadus strādājis VDK un vervēja aģentus. Arī citi Skonto darbinieki esot bijušie čekisti. «Tikai šodien es viņiem maz ko varu palīdzēt,» secina P. Lauva.
Izdevniecībā Vizītkarte viņam piederot 60% kapitāla. Pārējos, pēc paša vārdiem, trīs īpašniekus P. Lauva kategoriski atsakās nosaukt un bilst, ka viņi nemaz nav zinājuši par Hitlera grāmatas izdošanu. Tāpat viņš nenosauc arī summu, kas bija nepieciešama Mein Kampf izdošanai, un personu, kas viņam šo, pēc visa spriežot, ievērojamo, summu aizdevusi. «Tā ir privātpersona. Varu pateikt tikai to, ka grāmatas cena – 5 lati – ir, pateicoties aizdevuma procentiem…» Uz jautājumu, cik lieli ir šie procenti, P. Lauva tikai nosmej: «Smuki…»
Nav šaubu, ka prokuratūru Mein Kampf lietas izmeklēšanā visvairāk interesēs tieši šie pēdējie jautājumi. Par grāmatas izdošanu vien P. Lauvu, visticamāk, nevar tiesāt, tāpēc izmeklētāji acīmredzot meklēs šā fakta pagaidām neredzamo pusi un pārbaudīs, vai tas gadījumā nav viens no posmiem satraucošo «uzvaras svētku notikumu» ķēdē – līdzās sprādzienam sinagogā un Ulmaņa tēva pagātnes cilāšanai.
Iespējams, kādam ienāks prātā arī apdomāt, kāpēc šobrīd populārākā grāmata – G.Ulmaņa memuāri – iznākuši tikai 4000 lielā tirāžā, bet Mein Kampf, kas, kā uzsver P. Lauva, pamatā esot domāta vēsturniekiem, – veselos 10 000 eksemplāros… Kas zina, varbūt atbildi uz visiem šiem jautājumiem palīdzēs rast arī rūpīga P. Lauvas biogrāfijas analīze.